Bumbiņreksis

“Kamēr tu šo spēli spēlē,
kamēr tu šo dzīvi spēlē…”
BUMBIŅREKSIS savu spēli viens pats patversmē spēlē jau deviņus gadus. Visi nez kāpēc pagājuši garām šim sportiskajam, aktīvajam suņupuikam ar stāvajām ausīm, uzmanīgo skatienu un skaisto krēmkrāsas kažoku. Neviens nav nav kļuvis par viņa spēles partneri.


Šo gadu laikā Bumbiņreksis iemācījies būt pašpietiekams un pašnodarbināts. Bumbiņa ir viņa lielā kaislība un laika kavēklis, viņš uzmanību sev nepiesaista ar žēlošanos vai skumju skatienu, bet ar aicinājumu uz spēli, kurai pats gatavs ik mirkli. Gar voljēra iekšmalu kārtīgi saliktas bumbiņas, dažas izstumtas pa žoga spraugām uz celiņa cerībā, ka garāmejošie nepaslinkos, paņems un pametīs gaidās sastingušajam Bumbiņreksim. Tas nenotiek tik bieži kā suņupuikam gribētos, tāpēc Bumbiņreksis pieticīgi sapratis, ka galvenais spēles partneris ir pats sev – ar ķepu stipri spiežot tenisa bumbiņu pret zemi, tā izsprūk caur nagiem un atlec gana augstu, lai būtu interesanti noķert. Tā paiet viņa dienas, spēlējot vientulībā un cerot uz partneri vai pat veselu komandu. Uz radniecīgu dvēseli, kas novērtē un saprot spēlētāja garu un azartu. Kam prieku rada saspēle.

Bumbiņreksim ļoti piestāvētu māja ar plašu teritoriju, kuru viņš labprāt arī pieskatītu un sargātu, saimnieki, kuri ne tikai spēlētu ar viņu bumbu, bet arī parunātos un nodarbinātu mājas solī, jo savos desmit gados Bumbiņreksis ir pašā spēku plaukumā – aktīvs, kārtīgs un vērīgs. Vienīgi viņš nebūtu piemērtots ģimenei ar maziem bērniem, jo bumbiņspēlē reizēm mēdz pielietot spēka paņēmienus un cīņas karstumā negribot var nogāzt kādu mazāku no kājām. Varbūt pēc deviņiem vientuļnieka gadiem tomēr piepildīsies viņa cerība?
“Kāda, draugs, ir tava daļa
te, zem saules šīs?”

Kā jau visiem Ulubeles senioriem, arī Bumbiņreksim uz māju līdzi tiks dota Zelta veselības polise.


http://www.dzivniekupolicija.lv/…/…/ulubele-atrasts-suns-465