Mīces dzīve Mārupē

Mīces dzīve Mārupē

Labdien!
21.martā adoptējām kaķenīti no Baby Box, beidzot esmu saņēmusies nosūtīt Jums kādu nelielu informāciju par Mīces dzīvi Mārupē:

Mice


Sākumā bija ļoti bailīga, bet palēnām pierada pie manis. Ir ļoti kārtīga, paklausīga, sarunājas, aicina uz spēli. Visvairāk patīk ārā, īpaši vakaros, kad var ķert kukainīšus… Ir gan arī nobeigusi ne vienu vien jauno putniņu, bet tāda ir daba, esmu paspējusi izglāt no viņas tikai vienu jauno strazdu. Visu, ko noķer, nes mājās – logs stāv vaļā un viņa lec tik iekšā un ārā. Ir arī video par spēli ar noķertu peli – ienesa iekšā, spēlējās un palaida istabā, kad izlīda no sekcijas apakšas, man nācās to piebeigt, lai nepazustu atkal.

foto


Pēc apmēram mēneša dzīves pie manis mēģināju radināt iet ārā, katru dienu pa dažiem soļiem pie durvīm, bet kādas septītās dienas vakarā kā muka prom, tā pazuda uz veselām četrām dienām. 3.maija vēlā vakarā ap 23.00 tumsā pamanīju kaut ko gaišu, ak Dievs kādi bija mūsu abu prieki! Ēda un murrāja, krita ārā no mutes, glaudās un mīļojās… Visticamāk arī iepriekšējos vēlos vakaros kaut kur gaidīja…
Patīk skriet augšā kokos, spēlēties ar auklā piesietu čaukstoša papīra bumbiņu…

foto
foto


Labprāt ēd gaļu, arī reizēm putru, sakņu zupu, zivis (pamatā stāv sausā barība).
Katru rītu, kad man nozvana modinātājs, tā arī Mīce pamostas un nākas viņu samīļot – jāglauda ilgi un dikti, klēpī vēl nenāk. Ja es vairs nevaru glaudīt un sāku iet ikdienas soli, tad Mīce aizvainota ar savu ķepiņu iesit man pa kāju (reizēm paliek arī nelieli skrāpējumi). Ir savs raksturiņš!
Kad kāds atbrauc, tad gan vēl paslēpjas kaut kur krūmos un gaida, kad būs droši līst no tiem ārā, bet palēnām pierod arī pie citiem cilvēkiem.

foto


Paldies manām meitām, ka aizveda pie Jums un pierunāja paņemt kaķīti. Mīcei ir laba dzīve!
Paldies Jums par dzīvnieku aprūpi!

Ar cieņu Rasma

Piksija

Piksija

Labdien!
Mani sauc Piksija, tāpēc, ka maziņa augumā 🙂
Biju jūsu aprūpē un nu esmu jau kādu laiciņu mājās. Esmu iejutusies – man gan brīžam sāpēja vēders un laikam nav viss ar mani kārtībā bijis kādu labu laiku, bet jaunās saimnieces, kad saprata, ka kaut kas nav labi, veda mani pie dakteriem. Tagad ēdu smalku barību, pamazām pieņemos svarā un izmēģinu iešanu dārzā – man tagad ir gan pilsētas, gan lauku mājas, esmu smalka kaķene :).
Kaut kas jau ar to punci nav vēl īsti riktīgi, bet tā kā par mani ļoti rūpējas, tad gan jau paliks arvien labāk. Saimnieces domā, ka tā ir kāda hroniska lieta, bet viņas mani tik ļoti lutina, ka es vienalga jūtos labāk. Manas saimnieces gan gribēja paņemt arī mazo Čempionu, bet sanāca tā, ka ar mani bija liela noņemšanās, man bija traks stress un tāpēc saimnieces nolēma, ka gan jau Čempionam droši vien ir jau gādīgi saimnieki atradušies. Bildēs esmu es – vienā skatos ārā pa lielo logu uz dārza plašumiem, bet otrā – mēģinu uzpīt paklājiņu 🙂

Piksija
foto


Ar mīļiem sveicieniem, Piksija (un Kristiana un Līva)

Zaļacis Džonis

Zaļacis Džonis
KakisDzonis
foto
foto


Mīļais, jaukais, gudrais, draudzīgais un skaistais zaļacis Džonis beidzot ir nokļuvis savās trešajās, jācer īstajās mājās.
Pirmās nedēļas pagāja iepazīstot jauno dzīves vietu, baidoties no dažādiem trokšņiem, priekšmetiem un cenšoties pierādīt, cik lielisks kaķis ir ieradies šajā ģimenē. Nācās paciest arī veselību un skaistumu veicinošas procedūras – mazgāšanu dušā, savēlušās spalvas nogriešanu, atblusošanu. Tagad Džonis par sava kažoka daili rūpējas pats, bet ķemmēties viņam nepatīk.
Sākumā šķita, ka pabarot šo kaķi nav iespējams… Viņš bija gatavs ēst visu un nepārtraukti – maizi, gaļu, zupu, kaķu konservus. Kad situācija stabilizējās, Džonis saslima un kaut gan ārstnieciskā diēta vairs nav jāievēro, tagad pamata barība ir Royal Canin konservi, jo visus citus kundziņš atsakās ēst. Var, protams, piedāvāt arī gaļu.
Mūsu atziņa: “džeki ar lellēm (pelēm) nespēlējas”, bet rotaļās ar bumbu, kāpšanu un lēkšanu kokos, plauktos Džonis ir īsts meistars. Īpašā prasme – kūlenis uz priekšu.
Džonis ir atguvis savu pašapziņu, sapratis, ka mājas kaķim neviens pāri nedarīs, vienmēr būs pieejams kāds gards kumoss un vispār kaķim ir tiesības, kuras vajag ievērot.

foto
foto

 

Kora

Kora
Kora


Labdien, 2015 gada 5 aprīlī, apmeklējot jūsu patversmi, mūsu sirdī iekrita kāda ļoti skaista suņu meitene, kuru arī tajā pašā dienā paņēmām sev līdzi.
Tajā pašā vakarā sunēnu jau nosaucām par Koru.
Nu Kora jau pie mums ir 4 mēnešus, pa šo laiku esam piedzīvojuši gan labas lietas, gan arī ne pārāk iepriecinošas. 2 mēnešus mocījāmies ar nezināmas izcelsmes alerģisku slimību, bet nu jau esam atveseļojušās un enerģijas, prieka pilni.
Vēlējāmies pateikt milzum lielu paldies un nosūtīt bildes,

foto
foto
foto


kā arī video ar ieskatu mūsu pastaigā gar jūru!

Jozēnu ģimene

Tonijs

Tonijs

Mani atrada kartona kastē kopā ar maniem brālīšiem. Visi mani brālīši ātri tika adoptēti. Paliku viens pats lielajā būrī.
Tas bija pusdienas laiks, kad kaķēnu istabā ienāca divi divkājainie un pacēla mani.
Pēc desmit minūtēm raudāju es un raudāja mana, kā izrādās, mamma. Jaunais tētis nespēja izturēt šādu šantāžu un jau tās pašas dienas pēcpusdienā es tiku nokristīts par Toniju Soprano un ierados mājās.
Jā, man ir mājas! Un esmu ļoti izlutināts kaķis. Man katru dienu dod citu barību, ļauj gulēt uz galda un našķēties no jebkura trauka. Vēl man ir brālis – divkājains trīsgadnieks – un kopā mēs esam nevaldāms palaidnību viesulis.
Nav labāka darba pasaulē kā būt kaķim. Es ļauju viņiem sevi mīlēt. Kad apnīk – iekožu, ieskrāpēju vai saplēšu kādu puķupodu. Bet visā visumā esmu pilntiesīgs ģimenes loceklis un nebūt ne mazāk mīlēts kā visi pārējie. Es pat teiktu – mani te dievina!
Es dodos mājās – un man it nemaz nav bail. Braukšana mašīnā ir viena no manām mīļākajām nodarbēm.

foto


Un tieši tik labi es jūtos jau četrus mēnešus katru dienu!

Tonijs1

 

Argo II

Argo II

Sveikiņi!
Te Argo!

Uz jaunajām mājām braucot, no sākuma biju apjucis – kas notiek? Dīdījos un skatījos pa mašīnas logiem. Beigās saguru, ieliku galvu savas jaunās saimnieces klēpī un iemigu.
Kad atbraucām mājās, uzreiz iebridu dīķī atveldzēties. Man patīk ūdens!
Saimniecei patīk, ka neesmu izvēlīgs ēšanas ziņā, bet viņa jau mani lutina – vāra auzu putru un iekšā buljona kauliņš – ņamm! Vakar dabūju arī piena- dārzeņu zupu, vienīgais zirnīši man negaršoja. Sauso barību arī protams ēdu.
Man te patīk – svaigais gaiss, zaļā zāle, dīķis un brīvība!
Klāt pievienoju divas bildītes.

ArgoII
foto

 

Džūle

Džūle

Labdien!
Mīļš sveiciens Jums visiem Ulubeles darbiniekiem no Džūlītes un viņas jaunajiem saimniekiem.
Džūlīte jau trīs nedēļas ir jaunajās mājās Langstiņos un bauda vasaru dārzā starp puķēm, pastaigās mežā un peldoties Langstiņu ezerā.
Sākumā sunīte bija bailīga un pierāva galviņu, kad kāds stiepa roku noglaudīt, bet tagad jau ir sapratusi, ka neviens pāri nedarīs. Arī mājā viņai nepatika uzturēties, gribēja dzīvoties tikai dārzā, bet nu jau labprāt, dzīvojas arī iekštelpās.
Džūle ir ļoti paklausīga un nav pastrādājusi nevienu nedarbu, kaut saimnieki gribētu kādu sagaidīt. Arī kaķi viņa pieņēma uzreiz.
Ko darīt visiem būs, jo Džūlei vēl jāiemācās spēlēties ar bumbiņu, ko viņa nemāk, bet jau izrāda interesi par šo nodarbi, kā arī sēdēt un ķepu dot, bet tam jau daudz laika.
Džūle ir ienesusi mājās dzīves prieku un pozitīvas emocijas, ko bauda viņu saimnieki Dzintra un Andris, kā arī draugi, radi, pie viņiem ciemojoties.
Pielikumā dažas bildes no jaunajām mājām.

foto
Dzule1
foto
foto


Ar sveicieniem Jums no Džūles saimniekiem Dzintras un Andra

Bono

Bono

Pagaidām viss ir OK.
Pusi dienas Bono sauļojās pie dīķa, otru pusi sēž man klēpī, dzenā bumbu un ēd. Daudz ēd…….
🙂

foto
foto
foto


Šāds novārdzināts Bono tika uzņemts patversmē š.g. februārī

Bono

 

Džūna un Puģis

Džūna un Puģis

Prieks saņemt aizvien jaunas ziņas par mūsu bijušajiem iemītniekiem – šoreiz par kaķenīti Džūnu un viņas dēliņu Puģi, kuriem patversmē bija vārdiņi Ļiza un Cālītis.

Dzuna&Pugis
foto
foto
foto
foto
foto


Abi tiek ļoti lutināti un mīlēti.
Džūna ir fotomodele un ļoti grib pozēt, bet Puģis mūk no kameras un viņu ir grūti nofotogrāfēt. Viņam joprojām ļoti bieži gadās sapīties savās kājās vai skatoties uz kaut ko vienkārši nogāzties garšļaukus, jo nespēj uz vairākām lietām vienlaikus koncentrēties.
Ar Puģi ir tāda sajūta, ka mājās ir vēl viens bērns, pavisam maziņš, kas visu laiku jāsargā, bet tas nemaina faktu, ka abi tiek ļoti mīlēti.

Abu patversmes stāsts:
http://ulubele.blogspot.com/2014/11/kakitis-calitis-jeb-mazulis-ar-ipasam.html

Cēzars

Cēzars

Sveiki mīļie, gādīgie!
Nosūtu Jums stāstu par sevi un saviem jaunajiem piedzīvojumiem 🙂

Hei, Hei, mani mīļie, vai atceraties Cēzaru?

Cezars

Es esmu tas žuļiks kurš pie Jums nonāca savu saimnieku nolaidības dēļ, kā rezultātā viņi mani izmeta no mājas. Nebiju es jau nemaz vainīgs, tāda man daba – aizstāvēt. Nu iekodu pāri darītājam, bet ne jau nepelnīti.
Kad nonācu pie Jums, biju dusmīgs un sabijies. Nebija daudzi cilvēki ko es laidu sev klāt, biju gatavs noriet un noēst visus. Nu, izņemot dažus 🙂 Nu jau mēnesi esmu jaunajās mājās.
Tad vienā jaukā diena pie manis atbrauca kāda meitene ar puisi. Mmmmm… atveda man visādus našķus. Kaut arī nezinājām viens otru – uz viņiem man riet negribējās un ļāvu sev pat pieskarties. Tā nu viņi nedaudz vairāk par nedēļu, katru dienu brauca pie manis ciemos, gājām garās pastaigās, ēdām gardumus, sēdējām mežiņā. Bija, protams, skumīgi kad vajadzēja atvadīties, bet tad vienā no ciemošanās reizēm mēs pastaigas vietā iekāpām mašīnā un viņi mani aizveda uz manām jaunajām mājām!

foto

Šitik laimīgs es biju. Kājas gaisā un viss, vairs neko man nevajadzēja.. Es vēl tagad guļu šādā pozā. Man dikti patīk. Un saimniekiem puncis pieejams pakasīšanai. 🙂 Viņi mani sauc par Mazo Kunkulīti un Puļķīti – dēļ astes.
Sākuma mums bija diezgan interesants periods, jo tomēr nezinājām viens otru perfekti. Vienu dienu, kad biju iešmaucis saimnieku guļamistabā, kur es ļoti labi zinu, ka nedrīkstu iet, saimnieks mani gribēja aiz kakla siksnas izvest, un es no bailēm viņam nedaudz par stipru iecirtu ar zobiem rokā. Bet es to izdarīju aiz izmisuma un bailēm, ko biju piedzīvojis no cilvēkiem, ar kuriem dzīvoju iepriekš. Likās, man atkal nodarīs pāri.
Šis arī bija mūsu pirmais un pēdējais pārpratums, kopš tā laika esmu mainījies par visiem 100.
Man ļoti patīk saimnieku mazais trīsgadīgais krustdēls, ēdam komā saldējumu. Nu.. viņš ēd un es viņam laizu muti 🙂 Bet viņam patīk, jo smejas kā kutināts. 🙂 Man vispār patīk visi saimnieku draugi un radi.
Bijām iepazīties ar omi. Nu tie 100 km ko braucām. Brr.. man paliek slikti braucot garus gabalus un tad sanāk šmuce mašīnā, bet viņi mani par to nebar, tikai pažēlo.
Eeee….. mēs taču kopā braucam uz dažādiem ezeriem , skraidām. Man ļoti patīk spēlēties ar kociņu (nez kāpēc saimnieki to sauc par baļķi) sanāk izskraidīties. 🙂 Paskat tik, te es pie ezera tikko nopeldējies.

foto

Vispār esmu palicis ļoti mierīgs, esmu sapratis, ka esmu uzticamās un gādīgās rokās. Izejot pastaigās arī uzvedos ļoti labi, nu izņemot tās reizes kad neuzvedos labi. Bet mēs mācamies.
Suņi man ar vairs tik ļoti netracina, skatos uz viņiem no augšas. Ja viņi ierejas, tad uzreju pretī un cēli aizeju. 🙂
Vispār mana jaunā dzīve ir baigais sapnis. Visi mani lutina un čubina. Pat ome, kura baidās no suņiem jo ir bijusi sakosta, pavadot ar mani tikai stundu baro mani ar desām kamēr saimnieki neredz. 🙂
Paldies Jums mīļie, ka izmitinājāt mani pie sevis tad, kad biju izmests uz ielas, jo ja nebūtu Jūs, es pašlaik nebūtu tur, kur es esmu, un ticiet man, esmu laimīgākais suns pasaulē!

Ar vissiltākajiem sveicieniem,
Cēzars