Stienītis

Gribēju jau sen uzrakstīt, bet nekad nesanāk laika.

Pagājušā gada oktobrī Līčos paņēmām kaķīti Stienīti, ruducīti ar klibu kājiņu. Gribēju tikai pastāstīt, ka kaķītim iet ļoti labi.
Dzīvo Stienītis privātmājā Rūjienā, ir izdzīvojis saimnieci no viņas klubkrēsla, staigā svaigā gaisā, kad ierauga, ko ievērības cienīgu un ir ātri jāapskata, klibošana tiek aizmirsta. Vispār kaķītis ir fantastiski mīļš un saimniece saka lielu paldies jums.
Bija bail, kā ies ar draudzību ar suni, bet abi ēd no vienas bļodas. Vienīgi ļoti baidās no mašīnām, varbūt tā pie savas klibās kājiņas bija ticis.
Vēlreiz paldies par to, ko jūs dariet. Un kaut kur klusībā ceru, ka kādreiz taču cilvēki nāks pie prāta vai valsts mainīs likumus attiecībā uz dzīvniekiem.

Ieva

Mīļais Ārčijs

Ilgi gaidīja un tomēr sagaidīja mūsu Ārčijs SAVU cilvēku 🙂

Priecājamies par ziņu no Janas:

“Labdien! Ārčijam iet labi. Viņš ir tiešām draudzīgs, saka visiem mur. Mājas kaķi viņu jau pieņēmuši, sapratuši, ka nav konkurents.
Mēs tomēr aizbraucām uz klīniku. Sākam dot insulīnu, Cukurs nedaudz krīt, tomēr, lai vairāk noregulētu, būs nepieciešams laiks.
Ar ēšanu mums kārtībā :))))) Ēdam gan sauso barību, gan biezpienu, gan tunci, gan liellopu gaļinu. Šorīt pamanījās man nospert jogurtu, ko atstāju uz dīvāna, labi, ka bez cukura: )))
Nu tā, sveicieni visiem no Ārčija!!! Nosūtam bildes! Rakstīsim atkal.

Ārčijs
Ārčijs
Ārčijs
Ārčijs

 

Amors

Sveiciens, Ulubele! 🙂

Februāra viducī pieņēmām savās mājās amerikāņu buldoga puiku, kurš bija atvests uz Jūsu patversmi.
Apsolīju, ka uzrakstīšu, kā mums klājas, un te nu ir īss stāsts un fotogrāfijas par to, kā tad mums iet 🙂

Amors
Amors

Nosaucām puiku par Amoru vairāku iemeslu dēļ:
1. tāpēc, ka viņam uz dupša ir tīģerkrāsas sirsniņa,
2. suņupuika mūsu mājās tika pieņemts Valentīndienas priekšvakarā,
3. suns jau no pirmajiem mirkļiem TIK spēcīgi izrādīja mīlestību pret mums (konkrētāk, mani 🙂 ), ka visu to kopā ņemot vārds Amors bija gluži loģisks 🙂

Amors ir lieliski iejuties mūsu ģimenē, ir burvīgs draugs un rotaļu biedrs. Joprojām brīnos, kāpēc patversmes darbinieki un vetārsts mani brīdināja par šī suņa dīvaino un agresīvo uzvedību, jo mēs neko tādu neesam novērojuši, Amors ir ļoti sirsnīgs, mīļš un pakļāvīgs suns, ļoti pieķēries mums, sargā un vaktē, ja nonākam nezināmā viņam vietā. Amoram ļoti patīk braukt ar auto. 🙂
Esam atraduši Amoram arī draudzeni, ar kuru bieži ejam pastaigās. Tie tad arī ir lieli prieki. 🙂 Draudzne arī ir am.buldogs, Grēta vārdā. 🙂

Amors

Amora sliktākā īpašība ir diedelēšana. Pat tad, kad tikko pieēdis pilnu vēderu ar savu barību, viņš ir klāt virtuvē un sēž skumjām acīm un mēģina iežēlināt vēl kādam kārumam. 🙂 Vēl viens niķis ir uzprasīties gultā, un, ja tas ir noticis, tad pašiem vairs nav vietas, protams. 🙂

Tā, lūk, Amoram klājas! 🙂
Sveicieni patversmes jaukajiem iemītniekiem, novēlam, lai katram no viņiem atrodas mājas!
Ieva & Amors 🙂

Čiepa

Labdien!

Tā kā šīs pāris nedēļas bija piedzīvojumu un pārdzīvojumu pilnas, nemaz nesanāca pavisam brīvs brīdis, lai sēstos un ko uzrakstītu, bet nu tas ir noticis. Sākšu no sākuma.
Pēc kopā laimīgi pavadītiem 15 gadiem šķīrāmies no mūsu mīļākās un pasaulē gudrākās sunītes. Pārdzīvojām ne tikai mēs, cilvēki, bet arī mūsu gadu vecais runčuks. Godīgi sakot nekad nevarēju iedomāties, ka kaķis nevar atrast piekto stūri un staigā pilnīgi ne savā ādā. Tā visi kopīgi skumām un mēģinājām pierast pie zaudējuma. Kādā reizē radās doma, ka mēs taču varam un gribam izdarīt ko īpaši labu – dot savu mīlestību, siltas mājas, pilnu punčuku un lutināšanu kādam, kuram tas būtu visvairāk nepieciešams. Sapratām, ka otrs kaķītis pie mums nokļūs no patversmes. Zinājām – esam četri un mūsu pietiks diviem kaķīšiem.
Apzināju Rīgas patversmes un ieklausījos padomos. Tā kā mūsu “iezemietis” ir puika, mums ieteica ņemt pusaugu meitenīti. Pavisam maziņam kaķēnam varētu klāties plāni – jo Peksis jau lieliski bija sapratis savu priviliģēto stāvokli un perfekti to apzinājās. Jūsu patversmē jau sazvanoties saskāros ar tik perfektu darbinieku attieksmi, ka ilgi nedomājot devāmies ciemos.
Šī mazulīte ~ 5-6 mēnesīši, tikai iepriekšējā dienā bija nokļuvusi patversmē. Kad tika paņemta rokās, uzreiz murrāja un glaudās pie mēteļa apkakles tā, it kā patiešām mēģinot pateikt, cik mīļa un laba viņa būs. Lai arī apskatījām citus minčus, mēs bijām jau izvēli izdarījuši. Braucām mājās pie Pekša.
Sākums bija DRAMATISKS. Mūsu lielais runčuks bija panikā. Šņāca, rūca un pāris sekundēs bija aizmucis uz citu istabu un riktīgi paslēpies. Mazliet satraukušies bijām arī mēs – kā nu būs, kas notiks? Pirmajā vakarā vēlāk sēžot man klēpī visu laiku deva par sevi ziņu uzšņācot un izveidojot dažas tādas skaņas, ka es pat iedomāties nevarēju, kas tik no viena kaķīša nenāk laukā!!! Labi, ka viņa valoda netulkojās, jo droši vien nekas sirsnīgs tas nebija. Kā mazā panācās tuvāk, mūsu puika mēģināja atkārtoti pārliecināt, kas ir kas un kurš te ir galvenais.

Čiepa

Čiepa, kā nosaucām mazo mincīti, iepazina apkārtni vispirms visu mēģinot apskatīt no augstākiem skatu punktiem, ko vien varēja iedomāties.

Čiepa

Jau otrajā dienā sākās skriešanās – lielais dzinās pakaļ. Es ar spricējamo ūdens pudeli no pakaļas. Ja nu kas, lai varu iejaukties. Pāris reizes arī dabūju šo nekaitīgo ieroci likt lietā, bet liels bija pārsteigums, ka šajos skrējienos jau atpakaļ virzienā abi skrēja mainījušies dzinēja lomām. Pie ēdiena Peksis izrāda visas labākās džentelmeņa iezīmes – vienmēr atkāpjas, ja Čiepa tomēr izvēlas iekost no viņa bļodiņas (kaut abiem saturs ir vienāds). Nagus griežot Čiepa uzvedas kā dāma un nemaz neprotestē. Un ja vēl kāds pakasa puncīti tad tā varam sēdēt ilgi… Arī murrāt Čiepa prot kā neviens cits – ilgi un skaļi, nu ļoti skaļi.

Čiepa
Čiepa

Mūsu mazulīte vēl ir liela perfekcioniste – pēc Pekša iznākšanas no tualetes, vienmēr un regulāri viņa ieiet tualetē, lai pārbaudītu tur atstāto kārtību un ja kas neapmierina (un tas ir vienmēr) viņa atkārtoti to saved lietošanas kārtībā. Droši vien domā – TĀDI JAU TIE VĪRIEŠI IR. Nu kā par to var nesmaidīt? Tāds nu īsumā ir mūsu laimīgais stāsts.
Tik daudz smaidījuši un uzjautrinājušies nebijām sen.
Paldies par iedrošinājumiem un padomiem! Un ziniet, tā ir tāda fantastiska sajūta, ja var ko labu dot otram un pats kļūt no tā laimīgs.

Čiepas ģimene

Čika

Sveiki!

Čika
Čika

Mēs šī gada 8.oktobrī paņēmām gaišas krāsas, skaistu kaķenīti Čiku.
Vēlos pastāstīt, kā viņai pie mums gāja. Kāpēc pagātnes formā? …jo Čikiņas vairs nav 🙁
Decembra sākumā aizvedām viņu uz pārbaudi – izrādījās, ka mute ir sliktā stāvoklī …tāpēc viņa barību nevis grauza, bet rija nost veselus graudus.
Gribējām veikt zobu tīrīšanu, bet daktere no sākuma ieteica veikt asins analīzes …un tad sākās viss sekojošais – ļoti sliktas analīzes. Izrādījās nieru mazspēja. No sestdienas līdz pirmdienai katru dienu vedām, likām pie sistēmas un devām vitamīnus, bet tas nedeva diemžēl tos rezultātus, kādiem bija jābūt…
Tāpēc mīlulīti nācās iemidzināt 🙁 🙁 🙁
Tas īsais laiks, kuru viņa pie mums pavadīja, bija skaists – mēs iemācījām viņai nebaidīties no gaismas un no cilvēkiem, viņai bija viss, lai kaķis būtu laimīgs, tikai, diemžēl nevarējām viņai sniegt veselību.

Paldies jums par to, ka devāt mums iespēju iepazīt tik mīļu un jauku draugu. Viņa vienmēr paliks mūsu atmiņas…
Kristīne

Gustiņš

Gribam beidzot pastāstīt par Jūsu bijušo iemītnieku runci „Brālīti”, kurš tika paņemts no patversmes 21.10.2011.g.

Gustiņš

Tajā dienā, kad atvedām Gustiņu (Brālīti) mājās, viņu draudzīgi sagaidīja kaķene Frīce, kura ir 1,5 gadu veca, bet Gustiņš slēpās no mums, kur vien varēja paslēpties, ielīda pat tādās vietās, kur praktiski ielīst nav iespējams. Nācās pat atbīdīt mēbeles, lai varētu kaķi atbrīvot.
Bet jau otrajā dienā Gustiņš sāka ēst, apskatīt jauno dzīves vietu, un pat atļāva sevi paglaudīt.
Nu jau ir pagājuši gandrīz divi mēneši, kopš Gustiņš dzīvo pie mums, un tagad viņš jūtas kā mājās. Pa šo laiku Gustiņš ir pie mums pieradis, un atļauj pat paņemt sevi rokās un aktīvi piedalās it visā.
Dienas lielākoties paiet kopā ar draudzeni Frīci, kurai prātā ir tikai un vienīgi spēlēšanās. Abi dauzās un dara visādus nedarbus un praktiski ir nešķirami.

Gustiņš
Gustiņš
Gustiņš

Esam priecīgi, ka Gustiņš ir iedzīvojies pie mums un esam devuši mājas šim dzīvniekam.

Lords

Sveiki nu jau ir pagājis vairāk kā mēnesis, kopš adoptējām no Jūsu patversmes minku, kuru nolēmām saukt par LORDU.

Lords
Lords

Pirmajā dienā nevarēja saprast, kur ir atbraucis, bet nepagāja ne pāris stundas, ka iepazina savu jauno mājvietu.
Lielākie niķi, kas Lordam ir – kož kājās, neļauj naktīs gulēt, jo vēlas mīļoties. Ēd veselīgu pārtiku, kas saucās Royal Caning, spalva spīd pa gabalu, papildus garšo saimnieka iedotā cūkas gaļiņa (mmmmmmmmmmmm). Drīz dosies uz potēm obligātām. Happy Happy .

Lords un viņa saimnieki

Otīlija

Labdien!

Jaunajā gadā visiem Ulubeles darbiniekiem vēlam veselību, veiksmi, spēku un izturību rūpēs par bēdās nonākušajiem dzīvnieciņiem!
Novēlam arī, lai nākamajā gadā visiem patversmes iemītniekiem izdodas atrast savas mājas.
Domāju, ka Jums īpašus sveicienus sūta arī mūsu kaķenīte Otīlija, kuru jau vairāk kā gadu atpakaļ paņēmām no Ulubeles.

Otīlija
Otīlija
Otīlija

Otiņai pie mums klājas labi. Viņa ir īsts mājas gariņš – mūsu mīļums.

Laimīgu Jauno – 2012. gadu!
Aiga Streistermane, Rīgā

Sero

Sveiki, mani sauc Sero un nu jau man ir gandrīz četri mēneši. Precīzi nezinu, jo biju par mazu, lai atcerētos.

Sero

Zinu, ka laikā, kad bija ļoti auksts, mani aizveda no vietas, kur mani un manus 5 brāļus nebaroja, mēs visi bijām ļoti izkāmējuši. Man pašam spalva ir garāka kā brāļiem, tāpēc ribas, kas izspiedās, nebija tik labi redzamas kā pārējiem, bet ēst es vietā, kur piedzimu, daudz nedabūju un izsalkumu remdēt ilgi nespēju.
Kad mani aizveda uz vietu, kas dzirdēju, ka atrodas kaut kur Līčos, tur bija jauki, silti un vienmēr traukā bija ko ēst. Kad kādu nedēļu biju paciemojies, ieradās kaut kāda svešiniece, viņa ilgi sēdēja pie mūsu būra, kur bijām visi seši brāļi, līdz es neizturēju un nedaudz iekodu viņai pirkstā, lai redzētu, ko tad viņa teiks un vai nebārsies. Viņa nebārās, tikai pasmaidīja. Tad viņa kaut ko jautāja par to, kas grib braukt mājās, es pieskrēju pie viņas iedevu ķepu un viņa pasmaidīja vēl vairāk. Pēc laiciņa viņa nozuda, man jau likās, ka aizgāja prom, bet nē, izrādās meklēja man sedziņu, lai nebūtu auksti un nesa uz aparātu, kam četri riteņi un viņš brauc uz priekšu. Cilvēki to sauc par mašīnu. Braucot es ik pa laikam paskatījos uz viņu – savu jauno saimnieci, lai pārliecinātos, ka esmu joprojām viņas klēpī, jo te ir tik silti.
Mājās bija jauki, jau pēc pāris stundām, kad iepazinu apkārtni, es jau lēkāju un skrēju pakaļ bumbai. Kā vienu noķeru un apstādinu, tā no citurienes parādās vēl viena, kas jāķer no jauna. Mājās man ir arī lieta, ko saimniece sauc par dvieli, tas vienmēr mani sagrābj, tad sapinas ķepās un nogāž gar zemi, tieši viņa dēļ es pirmo reizi skaļāk izrādīju savas dusmas un citi priecājās sakot, ka Sero arī rej, īsti nesaprotu, ko viņi ar to domāja.
Saimniecei ir arī mazs puika, kam patīk pamest man bumbu, kas labprāt mani paķemmē, lai arī es kožu ķemmē, bet tā jau es izrādu tikai to, ka patīk.
Tie saimnieki ir ļoti interesanti, esmu sapratis, ka tad, ja saka „sēdi”, tad man jānoliek dibens pie zemes, ja saka „hop”, tad es nostājos uz pakaļējām ķepām, tikai vēl īsti nesaprotu, ko viņi domā ar dīvainajiem vārdiem „gulēt” un „ķepu”, bet gan jau drīz arī tos sapratīšu. Jo ja klausu un daru, ko saimniece grib, tad dabūju kārumu.

Sero

No rītiem, kad paliek gaišāks, tad saimniecei sāk skanēt kaut kāda skaņa, es zinu, ka tad man drīz dos ēst, tāpēc, ja redzu, ka saimniece nekustas, tad lecu gultā un sāku kost degunā, rokās, kājās, tā lai jūt, ka laiks celties un barot. Tad vēl saimniece no rītiem dodas kaut kādā telpā, kur skan šļakatas, man nepatīk, ka saimniece neņem mani līdzi, tāpēc izrādu savu nepatiku rejot, līdz durvis atkal atveras un iznāk saimniece satinusies dvieļos.
Maniem saimniekiem netālā mājā dzīvo kaut kādi radi, pie kuriem es bieži ciemojos, tur ir arī taksene Čiepa, viņa par mani rūpējas, es viņu uzskatu par savu audžumāti. Viņa man parādīja, kur atrodas lielās zaļās kastes, pie kurām reizēm ir visādi gardumi, tikai saimniece nemaz nepriecājās un bārās, ka tur iet nedrīkstot, jo mājās taču man esot normāls ēdiens.
Es bieži zemē atrodu kādu skaistu zeķi vai cimdu, bet mana audžumamma vienmēr grib man atņemt, tāpēc tur uzrodas caurumi. Nu tad gan pārējie vairs nav priecīgi, viņi vienmēr runā tajos brīžos skaļi un es saprotu, ka labāk kaut kur aizbēgt un paslēpties, jo ja tu nepaslēpies laikā, tad vari dabūt arī pa dibenu. Es taču neesmu vainīgs, ka mamma vienmēr man ņem nost manas atrastās lietas, gribu pastāvēt par sevi, tāpēc cīnos pretī.
Lai arī reizēm neklausu savu saimnieci, es redzu, ka viņa priecājas, ka es viņai esmu, es arī priecājos, ka man ir mājas un siltums. Un saimnieces dēliņš arī vienmēr gardi smejas, kad es sastrādāju kādu blēņu, tāpēc jau man ik pa laikam sanāk neklausīt saimnieci, lai iepriecinātu mazo puišeli.

Es ļoti ceru, ka arī mani brāļi ir atraduši savas mājas, mana saimniece solīja, ka drīz aizbrauks pie viņiem ciemos un aizvedīs kādu gardumu.

Sliede

Sveiki, Ulubele!

Sākšu es ar atvainošanos, ka savu mīluli no Jums adoptējām jau pirms kāda pailga laiciņa, bet lielo paldies nosūtu tikai tagad 🙂

Sliede
Sliede

Ja godīgi, tagad pat grūti iedomāties to laiku, kad Sliedes (kā mēs beigās iesaucām savu pūkaini) mums nebija. Atceros, ka par viņas adopciju izlēmām pilnīgi spontāni, atrodot viņas bildi Jūsu sludinājumā, un tajā pašā dienā arī aizbraucām viņai pakaļ.
Sliede tagad ir (mūsuprāt) vispūkainākais, visrunātīgākais un visforšākais kaķis pasaulē, kā arī mājas kaķu boss. Atšķirībā no citiem mūsu pūkaiņiem, viņai patīk arī doties pastaigās. Pielikumā arī dažas bildes ar mūsu skaistuli.

Liels paldies par to, ka esat! Novēlu Jums visu to labāko!
Ar cieņu un pateicību,
Dace Sliedes īpašniece), Olafs (Sliedes saimnieks) un pati Sliede