Kristīne Čilvere (1920-2007)

Cilvēks, kurš par sevi teiktu tikai trīs vārdus – Kristīne, dzīvnieku draugs.

K.Cilvere

Savu enerģiju, prātu un talantu visu mūžu dāvāja dzīvniekiem, gan atbalstot dzīvnieku aizsardzības organizācijas visā pasaulē, gan piedaloties labdarības un izglītojošo pasākumu organizēšanā, gan rūpējoties par dzīvniekiem patversmēs.
Pateicoties K.Čilveres patiesai dzīvnieku mīlestībai un dzīvesgudrībai, 2001.gadā ar viņas un domubiedru Justa Karlsona un Ievas Laukers atbalstu tika vērtas patversmes „Dzīvnieku draugs” durvis Rīgā, Fridriha Candera ielā. Drosme, labdarība un labestība bija tās dzīves vērtības, pēc kurām viņa vērtēja līdzcilvēkus un izvēlējās savus draugus.
“Dzīvnieki, vienīgi dzīvnieki un attieksme pret tiem ir cilvēcisko vērtību lakmusa papīrs,” bija pārliecināta Kristīne.
Un viņa bija laimīga savā izvēlē dzīvot, strādāt un cīnīties vienam mērķim – uzlabot dzīvnieku un cilvēku dzīvi, uzticoties un neuzdodot jautājumus.
Viņa bija laimīga, jo viņa prata ieklausīties un pavēstīt kaut ko no tā, ko dzīvnieki vēlētos mums teikt, ko tie vēlētos mums pajautāt un par ko tie aicina mūs padomāt.

Astrīda Lindgrēna (1907-2002)

 

A.Lindgrena

Slavenā bērnu grāmatu autore – “Pepijas garzeķes”, “Karlsons, kas dzīvo uz jumta”, “Mio, mans Mio”, “Brāļi Lauvassirdis” un “Ronja – laupītāja meita”. Kopumā viņa ir sarakstījusi ap 80 grāmatu, kas visā pasaulē iznākušas vairāk nekā 40 miljonos eksemplāru 70 valodās.

A.Lindgrena

1994.gadā Lindgrēna saņēma alternatīvo Nobela prēmiju. Karlsona autores pēdējais darbs ir 1992.gadā izdotais autobiogrāfiskais Ziemassvētku stāsts. Rakstīt viņa pārstāja tikai sava vecuma akluma dēļ un pēdējos mūža gadus iesaistījās dzīvnieku aizsardzības darbībā.

Aksels Munte (1857-1949)

Ievērojamais zviedru ārsts Aksels Munte dzimis aptiekāra ģimenē. Jau bērnībā viņš ļoti mīlējis dzīvniekus un jūru, mēdzis vienatnē klaiņot pa mežu ieklausīdamies putnu un dzīvnieku balsīs.

A.Munte

1874. gadā iestājies Upsalas universitātē medicīnas fakultātē, bet smagi saslimis. Ārsti konstatē plaušu asiņošanu. Vienīgais glābiņš – doties uz dienvidiem. Un 1876. gadā 19 gadu vecais jauneklis nokļūst Itālijā, Kapri salā, par kuru tā sajūsminās, ka dienu un nakti sapņo par dzīvi šai skaistajā vietā. Maigais dienvidu klimats palīdz. Atveseļojies Munte turpina studijas Mopeljē un Parīzē. Drīz Munte aizstāv diplomdarbu un iegūst ārsta tiesības – viņš tolaik ir visjaunākais ārsts Francijā. Viņš ātri kļūst slavens, arvien ir iejūtīgs pret nabadzīgajiem, kurus ārstē bez maksas.
Munte sev Kapri salā uzceļ māju Sanmikelu, lai atpūstos no cilvēkiem, kurus pārāk labi pazīst, lai tur dzīvotu kopā ar saviem labākajiem draugiem, suņiem, putniem un sauli. Paša rokām viņš tur ir licis akmeni uz akmens.
Grāmata “Stāsts par Sanmikelu” pirmo reizi iznākusi 1929. gadā angļu valodā, kad Muntem jau bija 72 gadi.Grāmata izdota 45 valodās, arī latviešu.

Asīzes Francisks (ap 1181 – 1226)

Asizes Fr

Mūks un dzejnieks. Pēc nāves viņu uzskatīja par svēto, jo viņa askētiskais dzīves veids pārsteidza laikabiedrus. Neilgi pirms nāves viņš esot piedzīvojis garīgu parādību, kas tik ļoti satriekusi mūku, ka viņam atvērušās Jēzus Kristus brūces pēdās, plaukstās un sānos (stigmāti), no kurām tecējušas asinis.

Asizes Fr

Pirmais sprediķis, ko Asīzes Francisks teicis, bija putniem. Šis notikums ir plaši aprakstīts – putni esot bijuši nometušies ap viņu ciešā lokā, ka viņš tiem varējis pieskarties, un neaizlidoja, līdz sprediķis nebija beidzies. Šis notikums kalpojis arī par sižetu daudzām gleznām.

Asizes Fr

Leģendārs ir arī stāsts par to, kā Sv.Asīzes Francisks pieradinājis niknu cilvēkēdāju vilku, pasargājot Gubjo pilsētu, ko vilks apdraudējis.

Asīzes Franciska Miera lūgšana

Kungs radi no manis miera darbarīku!
Lai es spētu nest savu mīlestību tur, kur valda naids,
Lai es nestu piedošanu tur, kur sāpīgi pāri dara,
Lai es nestu saskaņu tur, kur nesaderība,
Lai es nestu patiesību, kur valda maldi,
Lai gara samulsumā, es iespētu parādīt likumu,
Lai es spētu nest cerību tiem, kas izmisumā,
Lai tumsas vidū es spētu gaismu atklāt,
Lai skumjās es iespētu prieku nest,
Kungs palīdzi man, lai es pārplūstu ilgās dot, bet ne ņemt,
Lai es alktu ne tik daudz būt saprastam, kā citus saprast,
Ne tik daudz būt mīlētam, cik mīlēt,
Jo rodi tikai tad, kad atdodi sevi,
Aizmirstot sevi – iemanto sevi,
Piedodot citiem – gūsti piedošanu,
Nomirstot sev – dzimsti mūžīgai dzīvībai.