Cēzars

Sveiki mīļie, gādīgie!
Nosūtu Jums stāstu par sevi un saviem jaunajiem piedzīvojumiem 🙂

Hei, Hei, mani mīļie, vai atceraties Cēzaru?

Cezars

Es esmu tas žuļiks kurš pie Jums nonāca savu saimnieku nolaidības dēļ, kā rezultātā viņi mani izmeta no mājas. Nebiju es jau nemaz vainīgs, tāda man daba – aizstāvēt. Nu iekodu pāri darītājam, bet ne jau nepelnīti.
Kad nonācu pie Jums, biju dusmīgs un sabijies. Nebija daudzi cilvēki ko es laidu sev klāt, biju gatavs noriet un noēst visus. Nu, izņemot dažus 🙂 Nu jau mēnesi esmu jaunajās mājās.
Tad vienā jaukā diena pie manis atbrauca kāda meitene ar puisi. Mmmmm… atveda man visādus našķus. Kaut arī nezinājām viens otru – uz viņiem man riet negribējās un ļāvu sev pat pieskarties. Tā nu viņi nedaudz vairāk par nedēļu, katru dienu brauca pie manis ciemos, gājām garās pastaigās, ēdām gardumus, sēdējām mežiņā. Bija, protams, skumīgi kad vajadzēja atvadīties, bet tad vienā no ciemošanās reizēm mēs pastaigas vietā iekāpām mašīnā un viņi mani aizveda uz manām jaunajām mājām!

foto

Šitik laimīgs es biju. Kājas gaisā un viss, vairs neko man nevajadzēja.. Es vēl tagad guļu šādā pozā. Man dikti patīk. Un saimniekiem puncis pieejams pakasīšanai. 🙂 Viņi mani sauc par Mazo Kunkulīti un Puļķīti – dēļ astes.
Sākuma mums bija diezgan interesants periods, jo tomēr nezinājām viens otru perfekti. Vienu dienu, kad biju iešmaucis saimnieku guļamistabā, kur es ļoti labi zinu, ka nedrīkstu iet, saimnieks mani gribēja aiz kakla siksnas izvest, un es no bailēm viņam nedaudz par stipru iecirtu ar zobiem rokā. Bet es to izdarīju aiz izmisuma un bailēm, ko biju piedzīvojis no cilvēkiem, ar kuriem dzīvoju iepriekš. Likās, man atkal nodarīs pāri.
Šis arī bija mūsu pirmais un pēdējais pārpratums, kopš tā laika esmu mainījies par visiem 100.
Man ļoti patīk saimnieku mazais trīsgadīgais krustdēls, ēdam komā saldējumu. Nu.. viņš ēd un es viņam laizu muti 🙂 Bet viņam patīk, jo smejas kā kutināts. 🙂 Man vispār patīk visi saimnieku draugi un radi.
Bijām iepazīties ar omi. Nu tie 100 km ko braucām. Brr.. man paliek slikti braucot garus gabalus un tad sanāk šmuce mašīnā, bet viņi mani par to nebar, tikai pažēlo.
Eeee….. mēs taču kopā braucam uz dažādiem ezeriem , skraidām. Man ļoti patīk spēlēties ar kociņu (nez kāpēc saimnieki to sauc par baļķi) sanāk izskraidīties. 🙂 Paskat tik, te es pie ezera tikko nopeldējies.

foto

Vispār esmu palicis ļoti mierīgs, esmu sapratis, ka esmu uzticamās un gādīgās rokās. Izejot pastaigās arī uzvedos ļoti labi, nu izņemot tās reizes kad neuzvedos labi. Bet mēs mācamies.
Suņi man ar vairs tik ļoti netracina, skatos uz viņiem no augšas. Ja viņi ierejas, tad uzreju pretī un cēli aizeju. 🙂
Vispār mana jaunā dzīve ir baigais sapnis. Visi mani lutina un čubina. Pat ome, kura baidās no suņiem jo ir bijusi sakosta, pavadot ar mani tikai stundu baro mani ar desām kamēr saimnieki neredz. 🙂
Paldies Jums mīļie, ka izmitinājāt mani pie sevis tad, kad biju izmests uz ielas, jo ja nebūtu Jūs, es pašlaik nebūtu tur, kur es esmu, un ticiet man, esmu laimīgākais suns pasaulē!

Ar vissiltākajiem sveicieniem,
Cēzars