Edžiņš

Ja jaukais Edžiņš pēc pases datiem skaitās opis, tad viņš noteikti ir no tiem opjiem, par kuriem saka – vīrs labākajos gados. Skaidrs, ka par puiku viņu nenosauksi, taču uzmanīgais skatiens, ieinteresētība apkārt notiekošajā un lielā labestība pret cilvēkiem neļauj noticēt, ka Edžiņam ir 12 gadi. Arī viņa staltā stāja, atsperīgā gaita un eleganti saslietās ausis uzprasās uz komplimentiem un pārliecību, ka labākais vēl tikai nāks.

Viņš ir ļoti pieklājīgs un uzmanīgs pret cilvēkiem. Pastaigā ir sajūta, ka Edžiņš iet soli solī, nekad nevelk un nerausta pavadu. Protams, viņš piesakata un sargā savu žogu, taču lieki nekad nerej un troksni tāpat vien neceļ. Lieliski un džentlmeniski saprotas ar suņu meitenēm. Patiesību sakot, Edžiņš vienmēr bijis kompānijā ar kādu suņu meiteni, tāpēc arī savās mājās labprāt būtu draugs un laika kavētājs kādai inteliģentai un mierīgai suņu dāmai.

Jāatzīst, ka Edžiņa dzīvē bijusi kāda neskaidra lappuse. Viņš jau reiz tika adoptēts un tad pēc gada (!) atvests atpakaļ. Pamatojums – plēšot žogu, rokot bedres. Tiesa gan, saimnieki to stāstot, vairījās skatīties acīs U komandai un viens otram. Mēs taču labi pazīstam Edžiņu – ja kaut reizi kādā voljērā viņš būtu kaut vismazāko bedrīti izracis vai žogu atplēsis… Tas nebija par Edžiņu. Un lai tas paliek uz saimnieku sirdsapziņas.

Bet Edžiņš nepiemin ar ļaunu, viņš atceras, kā smaržo mājas un kāda ir tā neparastā sajūta, kad apkārt nav simtiem suņu, kad var dzirdēt, kā pavasarī dzied putni un pēc sirds patikas vārtīties zaļā zālītē…
Un vēl Edžiņš ļoti cer, ka tās nepaliks tikai tālas atmiņas, bet ka drīz, pavisam drīz tā būs viņa tagadne.
Un, protams, Edžiņš zina, ka Ulubele atbalstīs viņa adopciju ar Zelta veselības polisi – veterināro aprūpi uz Ulubeles rēķina līdz mūža galam.

http://www.dzivniekupolicija.lv/lv/mekle-majas/ulubele-mekle-majas-suns-26382

FOTO – Ivars Tračums