Grieta

Grieta

Septembrī no Ulubeles paņēmām kaķenīti Grētu, kuru, lai vieglāk varētu atvadīties no pagātnes, pārsaucām latviskākā vārdā – par Grietiņu. Viņa ir četrus gadus veca kaķene, kas bija viens no galvenajiem iemesliem adopcijai: bija žēl, ka viņa jau ilgu laiku nodzīvojusi patversmē, un sapratām arī to, ka laukos, uz kurieni kaķi aizvedām, jo vecais runcis peles medī citos laukos, būs vieglāk ar pieaugušu, prātīgu kaķi, nevis ar delverīgu mazuli, kurš vēl izzina pasauli, trinot nagus, zobus un mēģinot sasniegt visaugstākās virsotnes.

Grieta

 

Grieta

Grieta gan arī bez palaidnībām nespēj – nagi ik pa brīdim tiek notrīti gar dīvāna stūri, bet pastaigāties viņai tīk jo augstāk, jo labāk, bet kaķenīte ir tik maza un viegla, ka vēl ne reizi neko nav nogrūdusi zemē.

Grieta

Kad aizvedām Grietu uz viņas jaunajām mājām, viņa sāka izzināt apkārtni, līdzko kļuva tumšs. Dienas laikā viņa bija noslēpusies, bet vēlu vakarā sāka savas gaitas, bez bailēm staigājot pāri visiem guļošajiem mājiniekiem.
Iedzīvojās viņa pavisam ātri, arī raksturu neslēpa – viss ir pēc Grietas vēlmēm: ja sauc, bet viņa negrib nākt, tad ne auss nepakustas, bet, ja ir vēlēšanās pēc uzmanības, tad to arī panāk.
Ar suni, mūsu Lāci, kas arī dzīvo lauku mājās, Grietai ir īpašas attiecības – viņa no tā izvairās, neļauj sevi apostīt, bet tajā pašā laikā nebaidās dzert no viņa ūdens bļodas vai sēdēt istabā aiz sliekšņa, zinot, ka Lācis tur iet nedrīkst.
Grietai patīk gulēt, ierokoties drēbēs, viņa pati sev uzsedz segu vai ielien skapī, bet naktīs guļ tikai pie opīša, savukārt, no rīta viņa ceļas pirmā, lai sagaidītu saimniekus virtuvē.
Esam ļoti priecīgi, ka viņu paņēmām – mums ir lielisks „ģimenes pieaugums”.

Madara