Metas stāsts ! Sirds siltumu 100 opīšiem!

Ir tādas dzīves, kas paiet, citiem nepamanāmas.

Ir tādi suņi, kuri, sajūtot pievērstu uzmanību, labprātāk atkāpjas un atstāj skatuves/voljēra priekšplānu citiem. Tikai tāpēc, ka, viņuprāt, tie citi labāki, gudrāki, vairāk pelnījuši. Bet paši tā arī visu dzīvi paliek nepamanīti…

Tāda ir mūsu META, kura desmit dzīves gadus palika nepamanīta.

Metiņa patversmē nonāca 2010.gadā kā tramīga pusaudzīte un palika tur-notikumu un dzīves aizmugurē, jo pati nevienam neskrēja pretī, viņas kautrīgā uzvedība nepārliecināja un izskats jau arī tāds parasts un neievērojams. Metiņa uzticējās tikai labi pazīstamiem cilvēkiem un no visiem pārējiem īsti neko negaidīja. Tikai pēdējā laikā saņēmās iet pastaigās arī ar “nepazīstamajiem”. Un savādi – nepazīstamie ar laiku kļuva pat ļoti savējie. Mīļoja, uzslavēja, iedrošināja.

Taču gandrīz desmit gadi jeb visa dzīve patversmē bija kā sava veida zīmogs = piederīga Ulubelei.

Sintija un Rihards kopā ar vecvecākiem bija nolēmuši piedāvāt sirdi un savas mājas kādai no suņu omiņām, kas visilgāk atrodas Ulubelē un kas varētu sastādīt sabiedrību viņu četrkājainajajam ģimenes loceklim senioram. Izvēle intuitīvi krita uz Metiņu. Pēc kopīgas pastaigas un aprunāšanās Sintija, Rihards un Metiņa bija gatavi braukt mājās.

Un šeit sākas stāsts par bezgalīgu pacietību. Par paļāvību. Par cerību uz uzticēšanos. Par to, ka adopcija – tas nav vienreizējs akts, īss aizkustinājuma mirklis un smuks foto, bet adopcija – tā ir visa turpmākā kopējā dzīve ar lielu mīlestību pret būtni, kurai tā visu mūžu bijusi tikai kluss sapnis.

Metiņa ir kā tāds bērnunama bērniņš, kam jaunajā “ārpuspatversmes” dzīvē viss ir neparasts un mazliet biedējošs un par kura mazajām uzvarām priecājamies mēs visi un katru dienu. Ir tik svarīgi saņemt tās īsās ziņas, video un foto par Metiņas ikdienu, ja zinām, ka katrs solītis ir liels panākums, kas prasījis saņemšanos un drosmi! Trūkst īsto vārdu, lai pateiktos Sintijai, Rihardam un viņu vecvecākiem par šo apņemšanos, par pacietību un fantastisko mīlestību!

Šīs lakoniskās ziņas aizķer daudz vairāk nekā dažkārt gari stāsti:

“Brauca mašīnā ideāli – apgūlās un gulēja pa ceļam.

Mūsu puika ļoti laimīgs par jauno draudzeni! Nespēja novaldīt prieku.

Meitiņa Metiņa gan no uztraukuma atturīga. Sākumā kopā saošņājās caur sētu, bet pēctam jau parādīja gan zobus, gan nedaudz parūca. Bet tas viss no lielā uztraukuma esot sveša vietā.

Vakariņas paēda, guļ būdā.

Šobrīd jau esmu kaut mazliet viņas uzticību ieguvusi. Nāk pie manis, mīļoju.

Vecvecāki ļoti laimīgi par jauno meitiņu.

Uz nakti ielikām nelielā voljērā vienu pašu, kur protams silta liela būda. Lai aprod.

Rīt ielaidīsim omes “vasaras dārzā” kur ir nožogota paliela teritorija vēl iekšā pašā pagalmā. Labi abi suņi lēnām aprod abi caur sētu.

Man jau raudiens nāk, no tās sajūtas vien, ka suns sāk kaut mazlietiņ uzticēties. Tik jauki!♥

Mana mīļā mīļā meitiņa. Pagaidām atzīst tikai mani. Skrien pretī, nāk pakaļ bez pavadas. Atsaucās kad saucu.

Lai vai cik ilgs laiks paies, tas mūs nebiedē. Ļoti jau iemīlam viņu. Un centīsimies uz visiem 100%

Nebaida nekas no šī brīža situācijas

Es priecīga ❤ katrs sīkumiņš sasilda sirdi

Jūtu ka esam viena otru izvēlējušās. ❤

Pamazām, ļoti lēnām ar sīciņiem solīšiem, bet pozitīvi.

Dodam viņai laiku, neuzspiežam neko.

Tā ir jauna pieredze un liela mīlestība.

Mīļš, mīļš paldies par meitiņu Metiņu ❤

Neizsakāmi liels paldies par Metiņu jums, mīļie Sintija un Rihard! Lai svētīgs šis Ziemassvētku laiks, lai mīļi jums visiem kopā un silti sveicieni jūsu sirsnīgajiem vecvecākiem!

Priecīgus un gaismas pilnus Ziemassvētkus jūsu mīlestības pilnajās mājās! PALDIES!!!