Ošiņa stāsts ! Sirds siltumu 100 opīšiem!

Tagad mēs zinām, ka neredzīgā opīša Ošiņa īstais vārds ir Ričijs, ka viņš visu dzīvi dzīvojis Garkalnes novada Ošlaukos un nu atgriezies savās mājās – tieši pusgadu pēc nonākšanas Ulubelē.

Kādas likteņa ironijas vai tīras nejaušības dēļ tieši šīs mājas pastkastē neatradās pastnieces iznēsātie dzīvnieku policijas sludinājumi par patversmē nonākušo Ošiņu un neviens no lielās ģimenes nebija gājis uz vietējo veikalu, kura apkārtnē sludinājumi vairākkārt bija izlīmēti. Saimnieki gan bija ļoti sabēdājušies, par pazudušo suni apjautājuši tuvākos kaimiņus, apstaigājuši apkārtni un nodomājuši, …. ka vecais lāga Ričijš vienkārši aizgājis. Aizgājis nomirt.

Bet tikām līdzjūtīgi ļaudis patversmei ziņoja, ka pie vecā karjera “Garkalnes bļoda” mežā uz ceļa klīst sirms, apjucis un neredzīgs suņu opis, kurš nemāk atrast mājupceļu. Kā tagad izrādās – dažus kilometrus no mājām.

Paldies tiem simtiem un simtiem Ulubeles brīvprātīgo un Facebook/Instagram lietotāju, kuri, līdzjūtot sirmā neredzīgā suņa liktenim, atkal un atkal dalījās ar Ošiņa stāstu un foto globālājā tīmeklī – pateicoties jums saimnieku draugi atpazina Ričiju un padeva ziņu saimniekiem. Varam teikt, ka pateicoties jums, Ošiņš/Ričijs sasauca savus saimniekus. Kaut arī pēc pusgada.

Satikšanās bija aizkustinoša saimniekiem un mums – U komandai, bet neliela apjukuma pilna pašam Ričijam – uz kuru vārdiņu tagad atsaukties – Ričijs vai Ošiņš? Taču mūsu sirds mierīga, jo saimnieces klēpī aizvests atpakaļ mājās, Ričijs nu dzīvo, pasargāts uzmanībā un rūpēs. Patversmē iemīļojis gulēšanu uz opīšnojumes dīvāna, Ričijs ticis pie guļvietas dīvānā arī savās mājās. Nav nekā svētīgāka un laimīgāka kā atgriezties pie saviem mīļajiem.

Te Ošiņa/Ričija saimnieces vēstulīte no mājām nedēļu pēc viņa atgriešanās mājās: “Labvakar. Tikko no pastaigas pirms naktsmiera atnācām😊 Iedzīvojies ļoti labi. Ejam pastaigās vairākas reizes dienā. Ēd arī labi. Uz savu īsto vārdiņu ar atsaucās. Nāku no darbiņa mājās – saucu – tik priecīgs asti luncina. Pa dienu, kamēr mēs darbā, meita pieskata, jo viņai slīdošais darba grafiks, mēs pēc darba. Sanāk, ka tiek pieskatīts cauru diennakti 😊”

♥️ Ošiņ/Ričij, lai Tev labas un mierīgas vecumdienas kopā ar saviem mīļajiem, savās mājās un savā ierastajā vidē! Nekas nevar būt labāks kā piedzīvot tās kopā ar ģimeni, kurā esi piedzimis, uzaudzis un nosirmojis! Mēs ticam, ka saimnieki turpmāk divtik uzmanīgi pieskatīs savu veco opīti un sildīs viņa mūža nogali mīlestībā un rūpēs!

Ošiņa/Ričija stāsts ir vēl viens atgādinājums mums visiem: neticiet arhaiskajam mītam “Veci suņi aiziet nomirt!”

❗️VIŅI NEAIZIET – VIŅI VAIRS NESPĒJ ATNĀKT ATPAKAĻ UZ MĀJĀM! ❗️ Mūsu skarbā pieredze apliecina to, ka viņi vairs paši nespēj atrast jūs, savus mīļos!

Tāpēc sargiet savus opīšus, kuri bijuši jums uzticami draugi visu mūžu un tagad kļuvuši nespēcīgi. Nepazaudējiet viņus, bet ja nu tas noticis – MEKLĒJIET visiem spēkiem!