Rudā Feja

Murrr mana mīļā Ulubele!

Feja


Te jums raksta jūsu bijusī iemītniece – rudā kaķenīte. Tagad mani sauc Feja un es jau 6 mēnešus esmu mājās. Paldies Jums par to, ka savedāt mani kopā ar maniem cilvēkiem. Man te iet ļoti labi. Kopā esam trīs kaķi – es, Aiša un Mikamika.
Aiša ir vecākā mūsmājas iemītniece, viņai ir jau 12 gadi un mūsu mamma Zanda viņu ir izbarojusi ar pipetīti, Mikamika ir mans bēdubrālis, ko mamma ar tēti noķēra pie Maxima veikala slimu un izkāmējušu. tagad gan viņš ir skaists un apvēlies runcis. Es esmu pati jaunākā mūsmājās un kā saka mamma – pati nevaldāmākā. Mājās nekas nevar notikt bez manas līdzdalības, es visur pielieku savu ķepu palīdzot. Pirms pāris dienām pat ledusskapi palīdzēju meistaram labot.
Šeit ir ļoti labi, it īpaši kad mamma vai tētis atnes kādu kastīti mājās. Kā man patīk viņās gulēt! (pielieku foto lai redzat, kā es tajās iekārtojos).

Feja


Katru vakaru eju iedot saviem cilvēkiem bučas, jo citādi viņi taču var aizmirst, cik ļoti es viņus mīlu. Bez tam viņiem uz deguniem ir tādas dīvainas lietas uztupinātas, kuras man patīk nostumt nost. Tad gan mamma baras un saka, ka es saplēsīšot viņas brilles. Kas tas ir brilles? Vai kaķiem arī tādas ir? Ja ir es arī tādas gribu, lai būtu tāda pati kā mamma.
Vienīgais, no kā es vēl jo projām baidos, ir tas, ka mani cilvēki var pazust, ka viņi mani pametīs… ka es atkal palikšu viena, ka nebūs manas bļodiņas ar garšīgo ēdienu, zaļās zālītes, ko pagrauzties un no mammas izdīktie gardumi… tāpēc vienmēr, kad mamma ieiet vannas istabā vai tualetē es stāvu pie durvīm un raudu. Kāpēc viņai jātaisa ciet durvis? Mūsu kaķu tualetei durvis vienmēr ir vaļā.

Feja


Vakaros man patīk spēlēties ar saviem cilvēkiem. Man ir bumbiņas, peles un m a k š ķ e r e. Es gan nesaprotu kas tas par vārdu, bet man ļoti patīk ķert to, uzglūnēt un tad uzbrukt. Mamma ar tēti vienmēr tad smejas un man paliek silti ap sirdi. Un kad man ir silti ap sirdi, es vienmēr skaļi murrāju. Mani cilvēki saka, ka es esot murātīgākais kaķis pasaulē.
Vēl mūsu mājās dzīvo meitene Aneta, kura allaž ir gatava ar mani rotaļāties un nemaz nedusmojas, ja kādreiz rotaļu laikā man aizmirstas ievilkt nagus. Viņas istabā aiz stikla stāv būrītis, kurā ir TIK interesanta, maza pele, kuru tā gribas noķert, bet Aneta saka, ka kaķi kāmīšus neēdot. Vai tā ir? Es jau vēl visu nezinu, es tikai mācos. Es nezināju, ka nedrīkst grūst purniņu pie karsta gludekļa, kad mamma gludina veļu, ai kā tas sāpēja, mamma mani mierināja, glāstīja, bet es viņai ierāvusies azotē raudāju. Tagad es zinu, ka tā nedrīkst darīt un vairs nekad, nekad tā nedarīšu.

Ulubele, paldies, ka jūs esat un paldies, ka jūs dodiet tādiem kā man cerību… cerību satikt savu vienīgo un īsto cilvēku… Man reiz piederēja tikai 4 ķepas, ruda aste un maza, sabijusies sirds… tagad, pateicoties Jums, es esmu bagāta. Man ir mājas, man ir ģimene un es esmu mīlēta kaķene. Paldies jums par to sirds darbu, ko Jūs darāt.

P.S. Pielikumā daži foto no manas dzīves mājās.

Feja

 

Feja

 

Feja

 

Feja

 

Feja


Dziļā pateicībā un mīlestībā
Feja