Šariks

Atceraties to skaļo traci pirms dažiem gadiem, kad visi ziņu kanāli rakstīja par briesmīgu gadījumu, kad suns nežēlīgi saplosījis savu saimnieci, kas viņam nesusi ēdamo, pēc tam sašauts un ievainots aizmucis no policijas un sirojot pa Juglas apkārtni? Tika ieteikts cieši sargāt bērnus un nestaigāt apkārt. Daži pat aicināja iet reidos, lai noķertu un izrēķinātos ar plēsēju. Suns esot neprognozējams un asinskārs.

Tas viss bija par mani – Šariku. Un viss bija pilnīgi citādi.

Neesmu vairs jauns – no saviem 10 gadiem lielāko daļu neesmu redzējis neko vairāk par pamestas un pussagruvušas mājas četrām sienām, ķēdi, iebrukušu dēļu grīdu, žurkām un saimnieci, kura parādījās ar putras katlu dažas reizes nedēļā.

Saklausot manu skumjo vientuļnieka gaudošanu, pirms vairākām ziemām mājā ienāca dažas svešas meitenes un ieraudzīja mani, piesietu īsā ķēdē tukšā istabā. Viņas uzmeklēja saimnieci un, nokauninot par tādu suņa necienīgu dzīvi, piedāvāja man atrast citas mājas. Dzirdēju, kā viņas strīdējās, dzirdēju, ka saimniece nikni teica, ka vispār man taču esot pašam sava māja un tas esot daudz labāk nekā dzīvoklis, kurā man neesot vietas un kur es tikai traucējot. Un lai nemaz nedomājot kaut ko darīt – esot viņas īpašums un man visa kā pietiekot! Un kad varēšot, tad labi –rudenī ņemšot mani uz to dzīvokli…

Bet mēneši gāja un nekas, it nekas nemainījās. Manā vientulībā man bija daudz laika un es sāku domāt. Kas ir suņa cienīga dzīve? Un kas ir saimnieka pienākums? Kāpēc mani nedeva līdzi uz labākām mājām? Ko esmu tik ļoti sliktu dzīvē darījis, ka mani iesloga vientulībā un caurvējā? Kāpēc suns ir īpašums, ar kuru var izrīkoties kā patīk – vai tad neesmu dzīva būtne un vai arī man nedrīkst būt izvēle? Tas viss bija tik ļoti sāpīgi un beigu beigās palika tikai viens jautājums: KĀPĒC MAN IR NOLAUPĪTA DZĪVE?!

Un kad viendien viņa atkal nāca ar to putras katlu, izturoties kā pret apgrūtinošu lietu, es vairs neizturēju…

Nē, nedomājiet, es nelepojos ar to, kas notika. Es ļoti, ļoti pārdzīvoju un dziļi sirdī gribētu, lai nekas tāds nebūtu gadījies, lai es būtu mācējis sakost zobus, norīt aizvainojumu un vēlāk izkratītu savu smago sirdi, pagaudojot uz debesīm.

Kad sapratu, ko esmu sastrādājis, izbailēs un kaunā metos prom, cik ātri vien no mazkustības un reimatisma stīvās kājas nesa.  Bet kur man skriet, ja manas zināmās pasaules robežas ir krūmājs ap māju? Un kur man slēpties, ja citas vietas kā tās četras sienas nemaz nezinu? Gulēju krūmos un gaidīju, kad man atnāks pakaļ, lai sodītu…

Kad nākamajā dienā atbrauca Kristaps un Nauris un pasauca mani vārdā, es paklausīgi gāju, domādams, ka nu gan beigas – viss, nu mani sodīs. Bet Kristaps tik saprotoši ar mani runājās, izstaigāja šķirbaino māju un teica, ka tādos apstākļos dzīvi nodzīvot nevienam nenovēlētu. Un vēl teica, ka drošāk un labāk būs, ja došos viņiem līdzi – uz vietu, kur mani neviens nesodīšot tāpat vien. Un ziniet, gāju arī – ne man bija bail no Kristapa, ne viņam no manis.

Nu jau vairākus gadus dzīvoju Ulubelē. Teikšu tā: jūtos mierīgi un labi. Sākumā man ierādīja klusu vietiņu, lai es nomierinātos un pierastu pie jaunās dzīves. Jutu, ka visi mani uzmanīgi vēro, ka ir mazliet piesardzīgi, runā, ka vajagot laiku, lai redzētu, kādu iespaidu notikušais uz mani atstājis. Es arī klusām visus vēroju un nolēmu, ka svarīgākais iespaids pēc notikušā ir tas, ka kopumā pret cilvēkiem man nemaz nav iebildumu, bet simpātiskāki tomēr liekas vīrieši. It sevišķi Kristaps.

Dzirdēju Ilzi un Ievu priecājamies, ka taisnība uzvarējusi un asiņainajā konfliktā par vainīgu esmu atzīts esmu nevis es – Šariks, bet par cietsirdīgu attieksmi pret dzīvniekiem – mana saimniece. Un ka tagad viņa pilnīgi noteikti vairs neesot mana saimniece un viņai vairs nav varas pār manu dzīvi! Vai zināt, kā es priecājos? Visa Ulubele priecājās!

Un vēl es priecājos, kad Ilze stingri noteica, ka apciemojumi pie manis pagaidām nav atļauti un arīdzan tiem cilvēkiem, kas emociju uzplūdā uzreiz piedāvājās mani adoptēt, atteikts. Jo, pirmkārt, gribu, lai viss nomierinās un es pierodu pie šīs dzīves. Otrkārt, ticiet man, es nemaz nebūtu priecīgs, ja daži cilvēki man kristu ap kaklu un žēlotu vai sauktu par varoni tikai tādēļ, ka, viņuprāt, esmu taisnīgi sodījis savu saimnieci. Pagaidām es ar prieku palieku Ulubelē un zinu, ka mani ļaus adoptēt tikai tādam zinošam un pacietīgam cilvēkam, kurš būs gatavs lēni un pamatīgi ar mani iedraudzēties un uzticēties.

Kā jau teicu, labprāt gribētu, kaut tas viss nebūtu noticis ar mani, bet ja nu reiz visi par to dzirdējuši un zina, tad vēlētos, lai šis stāsts liktu aizdomāties tiem „saimniekiem”, kuri joprojām izturas pret saviem suņiem un kaķiem kā īpašumu – kā lietām, kurām nav ne sirds, ne dvēseles. Un tādējādi nekrietni nolaupa viņu dzīves.

Lai viņiem pārdomu pilns Ziemassvētku laiks un lai viņi aizdomājas arī tiktāl, ka senie teicieni „dots devējam atdodas” vai „ko sēsi – to pļausi”, attiecas uz visiem. Uz visiem!

http://www.dzivniekupolicija.lv/lv/mekle-majas/ulubele-mekle-majas-suns-17578