Snūps

Sveiki, mani sauc Snūps un es jums īsi pastāstīšu savu stāstu.
Tas bija 2013.gada 11.oktobris. Pēcpusdiena, kad Ulubelē ieradās viņi…MANA jaunā ģimene. Bija vēsa pēcpusdiena, ar brālīšiem un māsiņām spēlējāmies, kad pie mums pienāca viņi un vīrietis no Ulubeles. Laipnais vīrietis šiem jauniešiem rādīja manus brālīšus, bet es sabijos, jo nezināju, kāpēc viņš tā dara. Kad, pēc neveiksmīga mēģinājuma paslēpties, paņēma rokās arī mani, meitenes acis iemirdzējās un viņa teica: ”Es vēlos šo, šis ir mūsējais!”

Snūps


Tajā dienā es devos nezināmā virzienā, es biju ietīts siltā, mīkstā sedziņā meitenes klēpī. Vēlāk mani ieveda kādā lielā veikalā, kur viss smaržoja pēc suņu gardumiem un bija pilns ar mantiņām. Tur man piemeklēja ēdamo un gultiņu. Protams, arī mantiņas.

Snūps


Pienāca mirklis, kad es ierados mājās, kur mani iecēla gultā. Jaunieši no manis neatkāpās ne soli un, kad devās uz citu istabu, nocēla mani no lielā dīvāna, lai es nenokristu. Naktī es gulēju kopā ar viņiem, lai man nebūtu bail, lai būtu drošībā.
Pirmās dienas es lielākoties pavadīju paslēpies aiz dīvāna. Ēdu es daudz un labi. Pēc kāda laika mani aizveda iepazīstināt ar meitenes vecākiem, kuriem arī ir suns – bavārijas asinspēdu dzinējsuns vārdā Inkija. Viņa man kļuva par tādu kā mammu – pieskatīja, uzraudzīja un sargāja. Un sargā aizvien.
Tā mēs kopā pavadām daudz laika – skriedami un dauzīdamies. Arī Inkijai patīk dauzīties, kā man. Ik pa laikam izbraucam uz laukiem, lai es varētu izskraidīties svaigā lauku gaisā.

Snūps
Snūps


Tā kā gan mans, gan Inkijas tronis ir saimnieku gulta, tad mēs brīvdienās kopā, draudzīgi vakaros ieritināmies uz dīvāna un gaidām, kad mūsu saimnieki ies gulēt. Jā, saimnieku gulta arī man mājās ir mans tronis, jau no mazotnes, ne tikai laukos. Protams, man ir arī sava gultiņa, bet tā nav tik laba kā lielā saimnieku gulta.

Snūps
Snūps


Gandrīz katru dienu pacenšos sagādāt saimniekiem kādu pārsteigumu – citreiz tas ir sagrauzts spilvens, citreiz čība, bet es taču esmu bērns – man blēņas ir piedodamas. Pati svarīgākā mana ikdienas nodarbe – atrasties postenī pie loga un novērot apkārtni, lai viss tiktu nokontrolēts.

Snūps


Labi, mani mīļie Ulubeles cilvēki, tā mīkstā bebra mantiņa uz mani skatās tik izaicinoši, ka es nespēju palikt uz to vienaldzīgs. Es atvados, jo man ir jādodas parādīt tam bebram, kurš te ir īstais saimnieks. Atā!

Snūps


Agnese, Toms un mazulis Snūps 🙂