Viņi tic, ka ceļš ved uz mājām, un viņi iet uz mājām.

“Veci suņi aiziet nomirt”, – šo pārliecības pilno apgalvojumu gandrīz visi esam dzirdējuši no vecvecākiem vai radiem, vai tantēm laukos.
Nekad neticiet šim mītam!
Ja tā būtu patiesība, patversmē nenonāktu desmitiem un desmitiem sirmu, nespēcīgu un nelaimīgu suņu opīšu, kuri atrasti vieni, bezpalīdzīgi un apmaldījušies. Kurus neviens nemeklē un kuri bieži vien patversmē nodzīvo vēl ilgus gadus, skumstot un gaidot savus mīļos.
Vecumdienās suņi tāpat kā cilvēki zaudē maņu asumu – vājāk dzird, redz, saož, sajūt. Vecumdienās suņi tāpat kā cilvēki bieži cieš no demences – aizmirst, apjūk un zaudē orientāciju situācijās un vietās, kas pazīstamas visu mūžu.

Viņi tic, ka ceļš ved uz mājām, un viņi iet uz mājām. Iet, kamēr spēks… Kaut arī izrādās – ceļam nav gala un ceļa galā nav māju.
Bet saimnieki, tā vietā, lai meklētu savu pazudušo uzticamo večuku, noplāta rokas un savu sirdsapziņu un viens otru mierinādami, saka: “tā jau notiek – veci suņi aiziet nomirt”. Ar atvieglojumu, vienaldzību vai rezignāciju domās jau apglabājot to, kurš joprojām izmisīgi cenšas atgriezties mājup. To, kurš, nonākot patversmē, nodzīvos dzīvi skumjās un neziņā par saviem mīļajiem. Nav ko meklēt – “veci suņi aiziet nomirt”.

OŠIŅŠ savā garajā suņa dzīvē pavisam noteikti saukts citā vārdā – šo vārdiņu viņš ieguva 30.jūnijā, kad nonāca Ulubelē no Garkanes novada Ošlaukiem – līdzjūtīgi ļaudis ziņoja par klīstošo sirmo, apjukušo un neredzīgo suņu opi. Pilnīgi akls, vājdzirdīgs un mazkustīgs – nevar būt, ka atklīdis no pavisam cita Latvijas reģiona. Neviens viņu nemeklē. Neviens nav atsaucies uz izlīmētajiem sludinājumiem. Neviens viņu vairs negaida. Kāpēc?!
OŠIŅŠ Ulubeles opīšu voljēra nojumē neredzīgu skatienu uzmanīgi veras tālumā, cerēdams sadzirdēt pazīstamas skaņas un balsis, tad paceļ balsi pats – varbūt mani mīļie sadzirdēs un atnāks?
Bet acis – pelnu pilnas…
Mums ir maz cerību, ka kāds būs gatavs adoptēt tik sirmu un neredzīgu opīti. Viss, kas Ošiņam patiesībā vajadzīgs – atgriezties savās mājās, pierastajā vidē, pie savējiem – kaut tikai tādēļ, lai aizietu mīlestībā un Dieva mierā.

Nāk rudens un ziema. Auksti, tumši vakari, lietavas, sals, dziļš sniegs. Sargiet savus mīļos! Sargiet savus opīšus, kuri bijuši jums uzticami draugi visu mūžu, bet tagad kļuvuši nespēcīgi. Nepazaudējiet viņus, bet ja nu tas noticis – MEKLĒJIET visiem spēkiem!
Neatstājiet viņus likteņa, aukstuma un vecā, nepatiesā mīta varā “Veci suņi aiziet nomirt”!
VIŅI NEAIZIET – VIŅI VAIRS NESPĒJ ATNĀKT ATPAKAĻ UZ MĀJĀM! Viņi paši vairs nespēj atrast jūs, savus mīļos.
Pasargājiet viņus no aukstuma, bailēm, vientulības un pamestības sajūtas patversmē….
Viss, par to, kas jādara, ja pazudis suns, kaķis un jebkurš cits mājdzīvnieks:
http://info.dzivniekupolicija.lv/lv/pazudis
http://www.dzivniekupolicija.lv/…/ulubele-atrasts-suns-27588
#ulubele #nokillshelter #sunsošiņš #senioruprogramma #dzivniekupolicija