Ulubele

Krašs, kuru tagad sauc Koira, jau pusotru mēnesi dzīvo Kurzemes piekrastes laukos. Kad ar viņu šeit atbraucām palaidām staigāt bez siksniņas, kas izrādījās pareizs lēmums. Viņš nemūk prom, dzīvojas mūsu tuvumā un uz skausta viņam ir ataugusi bieza spalva. Pirmās divas nedēļas viņš vēl bija diezgan bailīgs, bija visādi jāpierunā nākt iekšā mājā un vienu nakti pat izvēlējās gulēt ceriņkrūmā. Tāda sajūta, ka dzīve nepiesietam viņam palīdz iegūt pašapziņu un nebaidīties. Priecājoties viņš aulēkšiem skrien milzīgus riņķus.

Milzīgs paldies visam Ulubeles kolektīvam par to sirdsdarbu, ko darāt!

Mūsu stāsts:
Gada sākumā nenovēršami bija pienācis tas skumjais brīdis, kad ar vīru bijām spiesti pieņemt lēmumu palaist citos medību laukos mūsu ilggadējo brašo draugu un sabiedroto, mūsu iepriekšējo suni. Lai kaut cik kliedētu skumjas un novirzītu drūmās domas, nolēmām aizbraukt uz patversmi TIKAI paskatīties kas un kā… Un tā mums pievienojās Argo (patversmē sunītim vārdiņš vēl nebija iedots).

Sveicieni no laimīgā suņa Foksija, kurš dzīvo Zemīšu ģimenē. Foto: Liene un Oskars Zemīši – skaisti cilvēki, bērnu vecāki un no Ulubeles adoptētā Foksija saimnieki.

Vēstule no mājām:
“
Mīļā, Ulubeles komanda!

Paldies, ka devāt iespēju kļūt par saimniekiem sunītim Černišam.
Ir pagājusi tikai nedaudz vairāk kā nedēļa, bet viņš jau kļuvis par pilnvērtīgu ģimenes locekli un lielu bosiku.
Mīļvārdiņā dēvējam viņu par Čeri. Skriet viņam patīk tik ļoti, ka netiekam līdzi.

Šis būs stāsts par Doru, jaunu meiteni… suņu meiteni. Mēs satikāmies pirms diviem mēnešiem, bet… neapstulbām no prieka par šo tikšanos. Tagad nespējam iedomāties, ka varētu būt pagājuši viņai garām.
Pēc mūsu mīļās Eiras aiziešanas zinājām, ka mums atkal būs suns un ka tā būs kāda dvēsele no patversmes. Ar Doru mūs iepazīstināja, jo meklējām jaunu meiteni. Dora esot suns, kurš nespēj dzīvot patversmē – pamazām iznīkst stresa dēļ. Un tāda viņa tiešām bija – vāja, satraukta un pret mums pilnīgi vienaldzīga. Mēģinājām vest pastaigā, sadraudzēties. Nekā. Pieplaka pie zemes un no visa spēka vilka atpakaļ uz patversmi – vietu, ko zina. Sapratām, ka mums viņa jāņem. Jo bija žēl.

Sveiciens no Tobīša!

Tobītis ir liels visas ģimenes loka mīlulis un mājas īstens sargs. Tobītim ir tikai gadiņš, bet izaudzis jau liels un varens suns, kurš ir nopietns, un ziņas par ciemiņu vai kaimiņu ierašanos ir dzirdamas jebkurā diennakts laikā. Bet vienlaikus viņš ir vēl maziņš kucēns, kuram rotaļas un garie sprinti ir dzīvesprieka lielākā sastāvdaļa. Lielākais draugs ir kaķis Barsiks, starp kuriem mīlestība ir definējama “Noķer mani, ja vari”. Tobis centīgi mēģina sadraudzēties ar Barsiku, bet Barsiks tikai luncinot asti bēg projām un atrast viņu var tikai tad, kad Tobītis nav tuvumā.

Vēstule: “Dārgā Ulubele, gribētos izteikt sirsnīgu PALDIES par to ka jūs esat, ne tik sen vasarā atbraucām pie jums sunīša meklējumos, un mūsu dzīvē parādījās Maksis kuram bija ap 3 mēneši! Kad ieraudzījām viņu, vairs nekādu citu pat negribējās skatīties. Paņēmām uz mājām un Maksis laikam ir kaut kāds brīnum suns no pirmās dienas viņš ir paklausīgs, bijām domājuši ka tagad nu māja būs apēsta, bet par visu laiku viņš apēda tikai vienu čību pāri. :))