Mazais Denijs Ulubelē nonāca pirms 3,5 gadiem no kādas mājas Rīgā, kur savā vaļā dzima, auga un dzīvoja vairāki desmiti suņu. No visa lielā suņu bara Denijs patversmē palika pēdējais – par spīti tam, ka smuks un neliels augumā. Tas tāpēc, ka pēc dabas ir ļoti piesardzīgs, pat bailīgs, svešiem neuzticas un nepieciešams laiks, lai iegūtu viņa draudzību. Arī veselība pieklibo un tā būs uzmanīgi jāpieskata visu dzīvi.
Ilze un Kaspars brauca pie viņa bieži – pastaigājās, runājās un pamazām iedraudzējās pa īstam. Nu jau nedēļu Denijs ir savā ģimenē un mācās kļūt par īstu pilsētnieku.
Vakar saņēmām vēstuli no mājām:
“Labdien Ulubeles Super Komanda!
Suns Denijs ir aizvadījis pirmo nedēļu jaunajās mājās -Pārdaugavā. Tā kā Denijs ir tramīgs, dzīvoklī iekārtojām viņam improvizētu būdu, kur paslēpties no mūsu uzmanības. Tā teikt liekam mieru un ļaujam aprast ar jaunajiem apstākļiem. Pirmo dienu puika aiz pārdzīvojumiem neēda, bet tagad ēd kā pienākas, pat no rokas. Našķi gan vēl viņu neinteresē, bet gan jau ar laiku.
Domājot par sunīša ņemšanu no patversmes baidījāmies par to, kā visu mūžu ārā pavadījis suns iedzīvosies dzīvoklī un apradīs ar Rīgas kņadu. Iekštelpas un trepes Deniju nebiedē nemaz, arī mašīnā brauc kā lielais. Pie pilsētas gan vēl jāpierod, bet ar lēnām pastaigām vairākas reizes dienā radinām Deniju pie jaunās apkārtnes. Patīkami redzēt, ka ar katru pastaigu Denijs kļūst aizvien drošāks.
Denija vislielākais atalgojums ir samīļošana, jo atšķirībā no citiem suņiem, vismaz pagaidām, našķi un rotaļlietas viņu īpaši neinteresē. Pirmajās dienās Denijs pārsvarā pavadīja savā drošajā vietā un bez vajadzības nekur tālu negāja, taču tagad kā sadzird rosību nāk klāt un prasa lai viņu samīļo, kā arī ar interesi seko mums pa dzīvokli un skatās ko darām, jo kompānijā tomer drošāk apgūt jaunus apvāršņus. Nu jau Denijs skrien skatīties un sveicināties kad pārnākam mājās un no rītiem asti luncinot nākt teikt, Labrīt! Šajos brīžos arī mēs esam vispriecīgākie redzot, kā viņš sāk atvērties un pierast pie saviem jaunajiem cilvēkiem.
Esam bezgala priecīgi, ka sniegotā februāra svētdienā atsaucāmies uz Ulubeles lūgumu, meklējot palīgus sniega tīrīšanā un šī diena izvērtās par jaunas draudzības sākšanos. Paldies, ka esat mums uzticējuši rūpes par šo mazo ķiparu un darīsim visu kas mūsu spēkos, lai dotu viņam vislabākās mājas!
Sirsnīgs paldies par laiku un pūlem kuras līdz šim bijāt ieguldījuši Denija labā. 
Ilze un Kaspars.”
Sirsnīgs paldies, Ilze un Kaspar, par pacietību un apņēmību! Paldies, ka Denijam ir tik laba ģimene!
Denijs Ulubelē nodzīvoja trīs ar pusi gadus. Mēs visi esam padarījuši un varam padarīt šo satikšanos iespējamu – Ulubeles iemītnieka un viņa Cilvēka satikšanos! Pēc likumā strikti noteiktajām 14 dienām vai pēc nokill patversmes principa pat daudziem klusu cerību pilniem gadiem! Atbalsti Ulubeles nokill ideju, palīdzi viņiem satikties! Tavam ziedojumam Ulubelē ir dzīvības vērtība!
