Nokill princips Ulubelē nozīmē, ka IKVIENAM šeit nonākušajam tiek dota iespēja sagaidīt savu Cilvēku, vienalga, cik ilgu laiku tas prasīs. Tāpēc Ulubeles patvērumā katru dienu mitinās vismaz 150 opīši, omiņas un dzīvnieki ar īpašām vajadzībām. Viņus adopcijai izvēlas daudz retāk un viņi patversmē pavada daudz ilgāku laiku.
Cik vien spējam, cenšamies padarīt viņu uzturēšanos Ulubelē ērtu un omulīgu, bet īsti laimīgi viņi ir tikai tad, kad sagaida savējos un kļūst piederīgi savai ģimenei. Neviens no mūsu īpašajiem nepārstāj gaidīt un cerēt.
ŠELDONS ir skaists suns pašos spēka gados, kas ar savu stalto stāju piesaista visus skatienus. Tikai pavērojot viņu ilgāk, kļūst skaidrs, ka Šeldons pasauli uztver citādi un arī viņa uzvedība ir citāda nekā pārējiem – viņš dzīvo savā pasaulē un uzticas tikai labi zināmiem cilvēkiem un suņiem.
Šeldons bijis mūsu īpašais rūpju bērns jau no brīža, kad nokļuva Ulubelē pirms 3 gadiem. Pavisam drīz viņu adoptēja – jaunie saimnieki bija apņēmības pilni nodarboties ar Šeldonu, pieņemt viņa īpatnības un dažkārt neizprotamo uzvedību. Taču diemžēl tas viss palika solījumu līmenī un pēc neilga laika Šeldons atkal bija Ulubelē. Spēlējās ar saviem voljēra biedriem, gāja pastaigās un neko daudz no šīs dzīves negaidīja…
Laura un Toms ir Ulubeles pastāvīgie brīvprātīgie jau vairākus gadus – viņu abu sirds aicinājums ir palīdzēt tieši īpašajiem – slimnieciņiem, opīšiem, bailīgajiem, bēdīgajiem. Viņu iknedēļas apciemojumi šajos voljēros ir svētki, jo tā nav tikai vienkārša pastaiga, bet īsta draudzēšanās un laika pavadīšana ar sarunām, apkārtnes vērošanu, ķemmēšanos, kārtīgu samīļošanos un visām tām jaukajām lietām, ko jau nu draugi kopā parasti dara.
Laurai ar Šeldonu jau sen radās īpaša saikne un savstarpēja pieķeršanās, bet Šeldonam nepieciešami īpaši dzīves apstākļi un tādu Laurai un Tomam nebija. Mēs visi kopā sapņojām par to, ka reiz, kaut kad, varbūt, cerams viņiem būs māja klusā vietā ar teritoriju un lielu voljēru…. tad Šeldons brauktu uz Mājām… Bet tikmēr viņu mājas par savējām jau 2 gadus sauc Ulubeles bijušais iemītnieks Bobis.Ziniet, ir šķietami neticami sapņi, kas tomēr piepildās! Kopš rudens Laura un Toms saimnieko savā lauku mājā un viņiem nebija šaubu, ka tagad Šeldons būs ar viņiem un Bobi.
Tas notika tieši Ziemassvētku vakarā. Tas likās kā aizkustinošs brīnums tiem, kas vēroja no malas, bet tas bija apzināts un izlolots kopīga ceļa sākums viņiem četriem – Šeldonam, Laurai, Tomam un Bobim. To var paveikt tikai liela mīlestība un bezgalīga pacietība. Mēs esam lepni, ka viņi ir mūsu brīvprātīgie un īsti draugi patversmes iemītniekiem. Un ka tagad viņi ir Šeldona un Bobīša māja un ģimene.
Tālāk stāsta Laura:
“Ar Šeldonu bijām pastaigu biedri jau vairāk kā gadu un pieredzējām kā Šeldona bijušie voljēra biedri laimīgi devušies mājās, kamēr Šeldons turpināja savu dzīvi aizvadīt patversmē.
Ideju par viņa adoptēšanu nopietnāk sākām izvērtēt š.g. vasarā, jo mūsu iepriekšējā dzīves vieta nebija viņa vajadzībām piemērota. Kolīdz rudenī iegādājāmies savu īpašumu, nonācām pie pārliecības, ka varam sniegt mājas arī Šeldonam, spītējot tam, ka suns tika raksturots kā “problemātisks” un bailīgs. Jā, Šeldons nav gluži parasts suns, kurš katram svešiniekam skries pretim luncinot asti, taču mēs to lieliski apzinājāmies.
Mūsu pārliecība bija tāda, ka Šeldonam nepieciešami mierīgāki dzīves apstākļi, taču taj pat laikā nevēlējāmies arī ļoti krasi mainīt viņa ierasto vidi. Tāpēc, tuvojoties Ziemassvētku brīvdienām, tapa voljērs ar būdu un terasi – speciāli Šeldonam. Mums par lielu pārsteigumu viņš tur jau šķiet iedzīvojies.
Lai arī pagājis pārāk īss laiks, lai varētu izdarīt secinājumus par to, kā mainījusies viņa dzīve pēc adopcijas, novērojams, ka Šeldons pamazām sāk atvērties – izrāda interesi par rotaļām, drošāk dodas pastaigās un izturas pārliecinošāk.
Mēs novēlam arī citiem cilvēkiem, kas apsver adopciju, vadīties nevis tikai pēc suņa/kaķa vizuālā tēla vai uzvedības pirmajā tikšanās reizē, bet mērķtiecīgi iepazīt dzīvnieku pirms lēmuma pieņemšanas, dodoties regulārās pastaigās. Lielākajā daļā gadījumu rejošs un šķietami dusmīgs suns ir vienkārši nobijies nevis agresīvs.
P.S. Mūsu ģimenē jau gadu dzīvo arī no Ulubeles adoptētais suns Bobis, kas pilnībā transformējies no patversmē tā dēvētā “žuļika” par dīvāna suni un īstu mājas mīluli. Lai arī ik pa brīdim izsprūk pa kādam nedarbam vai neizdodas savaldīt instinktus, Bobja uzvedība ir ievērojami uzlabojusies un galvenais – viņš satiek ar Šeldonu.”
Paldies, Laura un Tom! Lai jums visiem laba un stipra sadzīvošana! Lai jūsu vārdi un pieredze top sadzirdēti un uzklausīti un kļūst par iedvesmojošu piemēru arī citiem! Mēs zinām, ka Šeldons un Bobis ir vislabākajās mājās! 
Šeldons Ulubelē nodzīvoja vairāk nekā trīs gadus. Mēs visi esam padarījuši un varam padarīt šo satikšanos iespējamu – Ulubeles iemītnieka un viņa Cilvēka satikšanos! Pēc likumā strikti noteiktajām 14 dienām vai pēc nokill patversmes principa pat daudziem klusu cerību pilniem gadiem! Atbalsti Ulubeles nokill ideju, palīdzi viņiem satikties! Tavam ziedojumam Ulubelē ir dzīvības vērtība!
No sirds pateicamies, ja atbalstīsi viņu iespēju ar regulāro maksājumu 5 eiro apmērā ik mēnesi – tas palīdz izdzīvot!
NO SIRDS PALDIES, ja atbalsti!
