❤️ SIRDSSILTUMU 100 OPĪŠIEM! ❤️ GUSTIŅA gads mājās

Mazais opītis Gustiņš Ulubelē nonāca 2020.gada vasarā pavisam švakā stāvoklī – saguris un noplucis. Veselības stāvoklis lika domāt, ka viņa dzīve nav pagājusi dusot pēļos un ēdot gardumus – kažociņš plāns un savēlies, zobiņi reti, kājiņa kliba, bet smaids pa visu sirmo sejiņu!Pēc neilga atkopšanās laika viņš nonāca opīšu voljērā, kur viņu pamanīja Buividu ģimene. Tas bija prātīgi pieņemts, labi apdomāts kopīgs ģimenes lēmums. Lēmums rūpēties par suņu opīša vecumdienām. Iespējams, ka tobrīd Gustiņš pat nesaprata, ko nozīmē tādas rūpes par viņu – mazo, necilo, nosirmojušo sunīti…

📧 “Jau gads ir riņķī“ Gustiņa vēstule 📧

Dienas no dienas pavadot, to nemana, bet jau vairāk kā gads ir apkārt, kopš Gustiņš pārradās savās jaunajās mājās. Protams, pirmās bažas, kā viņš uzvedīsies, ko ēd, kā sadzīvosim, kā sapratīsim viņu, kā viņš ir pieradis, kāda ir viņa pieredze, ir pagājušas, lai gan joprojām apmulstam, kad kāds jautā, kā viņš parasti to dara 😊 Nu, nav mums parasti, mums viss ir pirmo reizi 😊

Vislielākais prieks, ka Gustiņš ir pieņēmis jauno ģimeni, mājas un dzīves modeli. Un jūtās izcili! Katram ģimenes loceklim tiek sava Gustiņa uzmanības deva – kam tiek laizīts deguns, kam sagaidīšana un pretīskriešana ar astes luncināšanu, kam spēlēšanās un košana. Gustiņš ir sabiedrisks, vienmēr izvēlēsies atrasties telpā, kur ir cilvēki. Apgulsies un vēros visus.

Gustiņš totāli nav rīta suns, viņa aktīvais laiks sākas pēc 15.00 un vakaros. Tad viņš labprāt piedalās bērnu ķerenēs: rūpīgi vēro, kuru izvēlēties par “upuri”, un tad dodas pakaļskrējienā 😊 Ja pievienosies citi bērni, tad viennozīmīgi tiks ķerti viņi.

Gustiņam ļoti patīk dabā, vai tā būtu vasarnīca vai dabas takas, vai mežs- aktīvi šiverē, skrien un ošņājas. Kad no vasarnīcas jābrauc mājās, mūk atpakaļ uz savu vietiņu un nemaz nav pierunājams braukt uz mājām, uz pilsētu. Tāpat viņš devas līdzi visos mūsu vasaras izbraucienos pa Latviju. Arī sniegotā ziema gāja pie sirds un sniegu viņš izbaudīja – leca iekšā, skrēja, draiskojās. Bet ar ūdeni tā arī neuzlaboja attiecības. 🙂

Nosvinot Gustiņa 11. dzimšanas dienu, protams, jūtam, ka spēka sunītim paliek mazāk un arī jaudas, arī zāļu skapītis jāpapildina tik daudz pārdzīvojušai sirsniņai. Ja vēl gadu atpakaļ ņēmām viņu 5-8 km pārgājienos, tad šogad tas jau viņam par grūtu. Taču, lai viņš varētu būt kopā ar mums, mēs iegādājāmies suņa somiņu uz riteņiem, un Gustiņš brauc kā kundziņš, raisot sajūsmu pretīm nācējos. Vislielākais prieks ir par Gustiņa ataugušo muguriņu un asti – suņa lepnumu. Kad viņu ņēmām, astīte bija tieva kā koka žagariņš, tagad tā ir kupla un spalvaina, un godam tiek nesta ritenīti.

Lai nu kā, bet Gustiņš ir ļoti mīlēts un apčubināts, un piedzīvo skaistas seniora vecumdienas.

Paldies Ulubeles komandai, ka saveda mūs kopā un par to, ka esat un cīnieties par katra suņa /kaķa/ truša/žurciņas cerību tikt pie sava cilvēka. Lai labestība, ko sniedziet, nāk Jums visiem 100x stiprāka atpakaļ.

Gustiņa ģimene

🙏 Paldies jums, mīļie, ka izvēlējāties tieši viņu. Ka mīlat un lutināt Gustiņu tā, kā, iespējams, viņš iepriekš nav pieredzējis. Ka esat viņa ģimene un viņa dzīve. 💛 🐾

Te Gustiņa ģimene šodien: https://zinas.tv3.lv/900-sekundes/joprojam-biezi-adopte-sunus-seniorus/

Paldies TV3 Latvija par sižetu!