Lielais, lādzīgais TOBIS Ulubelē nonāca, jo nevienam īsti vairs nebija vajadzīgs – pēc viņa neraudāja un viņu nemeklēja… Lai kāda tā dzīve mājās bijusi, tomēr Tobim tā bija viņa vienīgā dzīve un saimnieka vienaldzība sāpēja…
Visu šo pārdzīvojumu dēļ patversmē sākās veselības problēmas – operācija, lēna atkopšanās un jaunas dzīves iepazīšana. Te viņš iemācījās normāli ēst, prātīgi staigāt pie pavadas, nevainojami uzvesties iekštelpās, pieņemt citus suņus, ko agrāk nekādi nespēja. Taču, lai cik ļoti centās, visi potenciālie saimnieki viņam pagāja garām. Jo Tobis ir liela auguma, viņa izskats nav uzkrītoši atšķirīgs, viņa veselība turpmāk jāpieskata un viņš ir seniors.
Mēs Ulubelē zinām, ka NIKOLAJS ir vislabākais saimnieks saviem četrkājainajiem draugiem. Kad pēc neatlaidīgas un smagas kopīgas cīņas Ulubelē adoptētais lielais stiprais Kvatro devās savā vistālākajā skrējienā, Nikolajs un Ulubelē adoptētā sunīte Sjuzī skaudri pārdzīvoja. Drauga Kvatro mājas uz mūžīgiem laikiem paliks viņu abu un visas ģimenes sirdīs. 
Taču Nikolajs zināja, ka viņa sirdī būs vieta vēl kādam pamestajam… Satikšanās ar Tobi to apstiprināja. Viņi sapazinās un iedraudzējās bez steigas – kā jau īstiem vīriem pienākas, līdz kādā vējainā ziemas dienā Tobis brauca Mājās.
Tagad viņiem ir vienas mājas un viena dzīve. Kucīte SJUZĪ, kas Ulubelē no nelabvēlēigas vides nonāca pusaudzes vecumā, pēc dabas ir ļoti bailīga un tikai četras stipra drauga ķepas blakus dod drosmi un pašapziņu. Sjūzī bija Kvatro labākā draudzene gan Uubelē, gan mājās, tomēr visas bažas par lielā staltā Tobja pieņemšanu veltīgas – pēc piesardzīga sākuma katram savā istabas stūrī viņi tagad kļuvuši par nešķiramiem draugiem. Kā Nikolajs saka – nemaz nedrīkst vienu bez otra izvest pastaigā – pagalmā sākas panika un vēlme pievienoties pa jebkādu ceļu!
Tagad Nikolaja istabā viņi visi ir Mājās – Tobis un Sjuzī uz paklājiņa, blakus – Kvatro pelnu urniņa – kā atgādinājums, ka Mīlestība ir klātesoša un nekad nebeidzas… 
Paldies, paldies no visas sirds, Nikolaj par viņiem! 
