Marta – U komandas jaunā paaudze. Ar visu sirdi un dvēseli sāka palīdzēt patversmes ikdienas darbos jau pirms dažiem gadiem. Soli pa solim, dienu pēc dienas – bailīgo socializēšana, skumjo uzmundrināšana, fotogrāfijas un stāsti par Ulubeles iemītniekiem – nu jau Marta ir U komandas pilntiesīga daļa un lieliska U iemītnieku raksturu un paradumu pārzinātāja. Un kā jau ikvienam, arī viņai ir savs Ulubeles adopcijas stāsts. Patiesībā – stāsti daudzskaitlī, kaut arī viens no tiem jau ir varavīksnes tilta atmiņas…
Marta stāsta:
Bella. Kad sāku ikdienā kopt, barot un palīdzēt aprūpēt Ulubeles kaķus, man palika žēl vairākus minkas… veci, slimi, zaudējuši cerību… dažādi likteņi, kā nonākuši patversmē. Izvēle bija grūta, bet skaidrs bija viens – došu mājas un savu mīlestību kādai kaķu omiņai vai opītim. Pat adopcijas dienā nezināju kuram… Izvēle bija starp diviem. Abiem nebija izredžu tikt mājās vecuma un veselības dēļ, bet Bella mani gaidīja. Viņa juta un zināja. Bija iznākusi un sagaidija mani uz terasītes.
Ārstu prognozes bija sliktas, bet mīlestība, rūpes un piederības sajūta Belliņai deva iespēju baudīt vēl 10 skaistus mēnešus mājās.
Džaspers. Pirms vairāk kā gada kāds kolēģis ieteica iziet pastaigā ar Džasperu un pasocializēt viņu, jo Džaspers vairāk uzticoties sievietēm. Tā nu šī viena pastaiga ar Džasperu – tramīgo un bailīgo puiku, izvērtās par mīlestību un sekoja vēl daudz, daudz pastaigas. Un arī Džaspera uzvedība mainījās – viņš kļuva drošāks, pašpārliecinātāks un vairāk sāka man uzticēties.
Lai gan veltīju viņam daudz laika, nekas neaizstāj īstu saimnieku. Un sirds sāpēja ļoti – Džaspers patversmē mita 7 garus gadus… Raksturā tramīgo suņupuiku neviens adoptētājs īsti par pilnu neņēma, pagāja garām kā tukšai vietai – 7 garus gadus.
Ilgs un atbildīgs apspriedes process ar ģimeni un Džaspers brauca dzīvot pie mums! 
Jau no pirmās dienas mājās viņš iekšā uzvedās perfekti, bet pastaigas pilsētā brīžiem bija apgrūtinošas, jo Džasperam bija bail no mašīnām un skaļiem trokšņiem. Šobrīd ar lepnumu varu teikt, ka bailes ir mazinājušās. Džaspis mani bieži pārsteidz – jau guļ gultā man blakus, ātri pierada pie braukšanas mašīnā un vēl, un vēl.
Ar pārējās ģimenes pieņemšanu iet pagrūtāk, bet progress ir! Šobrīd ir arī pilntiesīgs svaigēdājs 
Laika gaitā ir uzradušās/atklātas pāris lietas, pie kurām noteikti vēl piestrādāsim.
Es esmu ļoti priecīga, jo esmu atradusi īsto suni sev un savam dzīvesveidam.
Mans Jaunā gada Lielais sapnis ir mājas Džerikam – 2 gadus jaunam, dzīvespriecīgam un mīļam!
Es izvēlējos Džeriku, jo viņam ar Džasperu ir līdzīgi stāsti un raksturi. Abi ir bailīgi un patversmē ir visu savu dzīvi. Arī Džerikam īstais saimnieks varētu viņu padarīt par drošāku un pārliecinātāku ģimenes kompanjonu.
Džeriks patversmē nonāca kucēna vecumā ar saviem brālīšiem. Visi tika adoptēti, bet viņš – visbailīgākais – palika… Džeriks ir ļoti saticīgs un draudzīgs puika, kurš nekad neuzsāks kautiņu ar saviem sugas brāļiem. Ārkārtīgi orientēts uz cilvēku – savējos nobučos līdz nāvei. Problēma pagaidām ir svešie – ar tiem ietur distanci, piesargājas.
Drošs un draudzīgs suns jaunajās mājās būs tas, kas Džerijam palīdzēs ātrāk iedzīvoties. Protams, vislabākais būtu ģimene bez maziem bērniem un dzīve privātmājā, bet neatlaidīgs saimnieks un īstā vide ir galvenā – galvenā!
Ļoti ceru, ka Džerikam šis gads būs laimīgais Mājupceļa gads!
