Laikam par ikvienu no U komandas var teikt: īsts suņu cilvēks vai īsts kaķu cilvēks, vai īsts Ķepu Cilvēks. Bet Nika gadījumā noteikti jāpiebilst, ka viņa iejūtība, uzmanīgā attieksme liek īpaši uzsvērt, ka viņš ir ne tikai suņu cilvēks vispār, bet arī ļoti rūpīgs opīšu pieskatītājs. Un vienlaikus māk atrast kopīgu valodu ar tiem, kas tikko nonākuši patversmē, sabijušies no pārmaiņām un zaudējuši dzīvesprieku.
Niks spēj “uztaustīt” to īsto stīgu, atrast kopīgu valodu. Jo vienkārši iet ar atvērtu sirdi pie katra – nešķirojot un negaidot, ka viņu sagaidīs ar prieku. Pacietība un izpratne.
Nika stāsts par viņa Freju.
Jau sen zināju, ka, adoptējot suni, tas nebūs viens no “saskatījāmies un sapratu, ka ir īstais” gadījumiem. Īsti neticu šai parādībai, varbūt arī tāpēc, ka man “mīlestība no pirmā acu uzmetiena” ir ar katru satikto suni (biežāk tikai vienpusēja 
). Tā vietā meklēju kādu, iespējams, viegli kašķīgu senioru, kuram citi ietu garām. Galvenais bija vajadzīgs, lai jaunais draugs varētu sadzīvot ar abiem maniem suņu puikām.
Pirmās reizes, kad centos pielikt pie pavadas, Freja rādīja zobus un slēpās tālākajā stūrī. Arī ar citiem suņiem negāja viegli. Caur restēm nikni aprēja katru, kas gāja garām. Pat pēc vairākiem mēnešiem viņai bija lielas grūtības uzticēties cilvēkiem un palēnām sāku saprast, ka būs jāmēģina kaut kas darīt lietas labā.
Ar sievu un saviem suņiem pirmo reizi Freju iepazīstināju maija beigās. Visi trīs suņi bija ļoti greizsirdīgi un nebija mierā, ka jādala uzmanība ar vēl kādu. Braucām pie Frejas regulāri pa vakariem, vasaras beigās jau ņēmām viņu uz dienu vai divām pie sevis.
Atklājās, ka Freja var būt pats mīļākais un uzticamākais suns uz pasaules, ja tikai velta viņai vajadzīgo laiku un uzmanību. Protams, ka viss nav skaisti un rožaini arī pēc tik ilgas iepazīšanās un socializēšanas.
Atklājās, ka Freja var būt pats mīļākais un uzticamākais suns uz pasaules, ja tikai velta viņai vajadzīgo laiku un uzmanību. Protams, ka viss nav skaisti un rožaini arī pēc tik ilgas iepazīšanās un socializēšanas.
Tā notiek, kad suns baidās un atliek tikai turpināt pie tā strādāt.
Tai pašā laikā tādu mīlestību nekad neesmu ne no viena dzīvnieka saņēmis. Katru rītu, kad pakustos gultā, Freja burtiski kliegdama lec virsū un metas bučot. Saviem suņu brāļiem guļ blakus un reizēm virsū. Pastaigu laikā vaktē, vai tikai neesam kaut kur par tālu no viņas atkāpušies. Freja ir mājās tikai 3 mēnešus, bet jau vairs neatceros un negribu atcerēties, kā ir bez viņas 
Mans Jaunā gada sapnis un vēlēšanās – lai Mājas durvis atvērtos Lucavsalas kucītei Risjai.Risja nonāca patversmē ar diviem suņu puikām. Par viņu jaunākais Havčiks bija mīļš pret visiem un ātri atrada mājas. Bet aptuveni 2 gadus vecā Risja un 7 gadus vecais Vikoļs ilgi nevienu nelaida sev klāt, sargāja voljēru, neļāva pie sevis nākt iekšā.
Pirmo reizi, kad izdevās Risju pielikt pie pavadas, pastaigā gājām ļoti uzmanīgi un lēnām. Meitene bija ārkārtīgi tramīga, viss viņu biedēja un lika aizstāvēties. Turklāt, kad atgriezāmies voljērā, pavadiņu Risja neatdeva un pēc stundas atradu to saplēstu gabalos. Tomēr pēc pastaigas kaut kas bija mainījies – varēja redzēt, ka, lai arī Risja baidās, viņai ir radusies vēlme iet pastaigās un kontaktēties ar cilvēkiem. Pēc vairāku cilvēku darba mēnešu garumā, Risja ir pilnībā izmainījusies un tagad var redzēt, kāda ir pret “savējiem”. Katru reizi, kad ienāku pie Risjas un Vikoļa, abi pieskrien, laiza seju un ieliek galvas klēpī. Arī agresija pret citiem suņiem sāk mazināties.
Līdzīgi, kā ar Freju, ar Risju būs jāiepazīstas un jāstrādā, un jādara tas būs ilgstoši. Bet tāpat kā Freja, arī Risja var kļūt par īstu mīļuma kamolu, ir tikai jāļauj viņai atvērties
