Anitas ģimene ir tāds īsti stiprais stāsts, kā bērni mācās mīlestību, atbildību un pāri visam – cilvēcību, pateicoties ciešai kopābūšanai ģimenē ar viņiem – dzilvēkiem. Un pateicoties saviem vecākiem, kuriem sirds ir īstajā vietā, bet līdzjūtība un uzņēmība dod likteņa un dzīves iespēju daudziem mazajiem brāļiem – gan pagaidu mājās uz laiku, gan mājās uz visiem laikiem.
Tas viss Anitas stāstā:
Būtu dīvaini, ja sāktu stāstu ar Bultu un Sneipu, jo tas liekas nepareizi…
Pirmais no Ulubeles mums līdzi atbrauca suns Edijs – mūsu zilacainais skaistulis (un es vienmēr turpināšu apgalvot, ka sirdī viņš haskijs riktīgs). Edijs bija tas, kurš mums parādīja, ka suns var būt ģimenē kaut kas vairāk nekā tikai dzīvnieks – viņš bija mūsu ģimene. Kāpēc saku bija? — Jo nu Edijs ir mūsu eņģeļsuns. Drīz būs divi gadi, kopš viņš ir tur – augšā – plucina mākoņus un skrien laimīgs. Edijam bija audzējs, kuru diemžēl atklājām par vēlu, jo pazīmes parādījās par vēlu 
Edijs mums mācīja pacietību, izpratni par suņiem, laika pavadīšanu kopā. Un visam pāri – neprātīgu mīlestību.
Kad Edijs bija pie mums, loģisks likās lēmums, ka viņam vajag draudzeni. Sagadījās, ka tobrīd Ulubelē ieradās Bulta. Bulta tika pie vārda Bulta, jo kolēģi, kas izsaukumā brauca viņu ķert, teica, ka viņas pārvietošanās ātrums bija nereāli ĀTRS!
Patversmē viņu neviens nemeklēja. Bulta bija traki aktīva, sākumā vīriešiem rādīja zobus un baidījās. Man bija iespēja būt blakus Bultai viņas vājumā – pēc medicīniskām manipulācijām Bultai sākās krampji. Ar kolēģi Sarmīti bijām līdzās, dzesējām viņu ar aukstiem dvieļiem un vienkārši bijām līdzās. Tā nu es pieķēros viņai un sapratu, ka — būs!
Vēl tik vajadzēja, lai arī Edijam ir klikšķis. Un bija! Viņiem saskanēja uzreiz. Tā nu mums bija vēl ģimenes papildinājums.
Kad Edijs aizgāja, ilgi bija tukšums gan mums, gan Bultai. Mums tās bij sēras, kuras bija jāizsāp, Bultai tas izpaudās agresijā uz apkārtējiem. Viņa sāka asi reaģēt uz svešiem cilvēkiem, pastiprināti sargāt māju. Pārstāja rakt savas bedres… Es domāju – viņa skuma.
Pienāca brīdis, kad bijām gatavi dot mājas otram sunim pēc Edija. Bet ceļš bija lēns. Tie, kuri patika man, nepatika Bultai. Viņa rūca, rādīja zobus un savu pārākumu.
Un tad patversmē atbrauca Sneips- haskijpuika! Es gribēju mēģināt. Un bija! Bulta, protams, rādīja savu pārsvaru gan ar masu, gan valdonīgo uzvedību, bet Sneipam bija pilnīgi vienalga. Viņš gribēja tikai rotaļāties. Bulta mazliet bija uzņēmusi svaru, tāpēc bija diezgan grūti turēt līdz. Bet viņa Sneipu gāza ar masu. Tā nu abi pieslīpējās un nu atkal mūsmājās ir mīlestība dubultā.
Sneips, protams, sākumā mēģināja tikt galā ar mūsu kaķiem Ziemu un Jumi (kā jau tas dažiem haskijiem raksturīgi). Edijs un Bulta kaķus pieņēma uzreiz un bija pat vienalga. Tad nu mums bij jādomā, kā tikt galā, lai visi sadzīvo. Bet nu arī tur ir nospraustas robežas.
Ar vīru smejamies, ka mums ir četras papildus vietiņas ģimenē bez mūsu trīs bērniem: diviem kaķiem un diviem suņiem. Un kaut kas nav tā, ja tur ienāk klusums… Ir jādalās ar to, kas Tev ir. Mums ir pajumte un labprāt to sniedzam četrkājainajiem draugiem, cik ir mūsu iespēju robežās.
Mana Jaunā gada vēlēšanās un sapnis – lai mājas atrod suns TĪĢERIS.
Viņš bija viens no tiem, pie kura sākumā nevarēju ieiet, kur nu vēl ārā iziet! Kad tomēr sāku iet pie viņa, nekad negriezu muguru, jo bija bail pazaudēt viņa skatienu. Pagāja laiks un ar kolēģu palīdzību varēju Tīģeri izvest pastaigā. Un viņš bija tik priecīgs! Tīģeris ir ļāvis sevi arī noglāstīt un pasmaidījis.
Tagad viņu redzu savādāku – ar vēlmi uzticēties kādam. Jā, par viņu ir brīdināts, ka esot bijis viens no niknajiem suņiem, reiz iekodis kopējiem, dusmīgs pret svešiniekiem. Tas, protams, daudzus biedē un attur.
Bet es ticu, ka ir cilvēks, kuru Tīģeris pieņemtu, ja vien cilvēkam būtu pacietība veltīt laiku iepazīties un sadraudzēties ar šo brīnišķīgo suni.
Viņš patversmē ir tik ilgi, ka jau novecot sāk, bet viņš ir pelnījis sajust māju sajūtu- jo “Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna…Tā nepriecājas par netaisnību… Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu”. /Vēstule Korintiešiem/ 
Pie tā arī gribas palikt… Paldies
