Šis stāsts nebūs par to, ka es izglābu suni no patversmes, šis stāsts ir par to, kā mazs sunītis glabā un glābj manu dzīvi joprojām. 2015. gadā es satiku Tobi – viņam bija 4 gadi un var teikt, ka es ienācu viņa ģimenē. Tobis ieturēja distanci, bija pats par sevi un nespēlējas ar mani, bet ja spēlējas, tad tas vairāk bija “paskatīsimies kurš kuru”, nebija mīļš pret mani, neskrēja man pretī uz rociņām. Kad mēģināju sabučot, viņš radīja zobus un rūca. Viņš neuzticējās cilvēkiem un nelaida nevienu tuvumā. Tā mēs arī dzīvojām. Nothing special….
Bet manā dzīvē sākās grūts periods – katru dienu briesmīgs stāvoklis…
Un tikai mans Tobis – vienmēr man blakus. Momentos, kad man bija grūti, viņš piespiedās pie manis un stipri trīcēja. Es atceros viņa acis tajā brīdī, pilnas ar līdzjūtību un saprašanu. Viņš bija blakus, kad nebija neviena. Tieši tad es ieraudzīju viņa iekšējo pasauli un pavisam citu pusi. Pēc tā perioda mūsu kopdzīve ļoti mainījās. Es nejūtos vientuļa, bet kas ir visgalvenais, viņš vairs nebaidās no manis.
Tagad viņam ir 10 un mums ir idille. Viņš vairs nerūc un “nesmaida” man ar visiem zobiem. Viņš man uzticas un es viņam.
Viņš mani bezgalīgi mīl un es viņu. Mazs, bailīgs sunītis ar lielu mīlošu sirdi 
Es esmu tik pateicīga Dievam par to, ka manā dzīvē parādījās tāds draugs. Nezinu ko esmu tādu labu izdarījusi, ka viņš nokļuva tieši pie manis, bet es katru dienu domāju par to, cik ļoti stipri viņš piepilda manu dzīvi ar mīlestību un prieku.
Viņš glabā un glābj manu dzīvi joprojām.
Tā gadās, ka mēs domājam ka esam glābēji, bet mūs pašus vajag glābt.
Gribu tikai novēlēt visiem un katram, lai jums blakus ir tāds, kurš sapratīs, piedos un neļaus nolaist rokas
Un domājot par patversmes dzīvniekiem – nepaiet garām tiem, kuri neskrien jums pretī ar prieku. Jāsaprot, ka katram no viņiem arī ir savs stāsts. Viņiem arī sāp un viņiem arī bail.
Ulubelē tādu piemēru ļoti daudz un viens no tiem, kas jau patversmē ļoti mainījies ir PIFS.
Mans Ziemassvētku sapnis un lūgums ir par PIFU 
Pirms 2 gadiem grūti bija iedomāties, ka viņš kādu laidīs sev klāt tik tuvu, bučosies un ļaus kasīt vēderiņu. Viņš rādīja zobus, rēja, rūca no bailēm un skrēja prom. Tagad viss mainījies un “savējie” viņam ir ļoti mīļi, vienmēr sagaida mūs pirmais pie voljēra vārtiņiem, stāvot uz pakaļķepām. Ar viņu var iziet ārā pastaigā, taču patversmes teritorijā viņš joprojām baidās un streso. Mežā pastaiga kļūst mierīga un lēna.
Pifs (6 gadi) joprojām neuzticas svešiem, it īpaši vīriešiem, bet es zinu, ka tas ir tikai laika un socializācijas darba jautājums. Pifs būs kolosāls draugs, ar kuru var spēlēties un forši pavadīt laiku. Ar Pifu man nekad nebūtu bail iet naktī pa nedrošām vietām, jo es zinu ka viņš mani sargās un ja vajadzēs – aizstāvēs. Viņš būs uzticīgs draugs, kurš gribēs iespējami vairāk laika būt kopā ar savējiem. Bet tam visam vajadzīgs laiks un pacietība!
Pifs tāpat kā mans Tobis ir mīlestības pilns pret dzīvi un pret tiem, kuriem var uzticēties. Tieši tādi Ulubeles suņi kā Pifs, Barsiks, Vika, Knīpa, Karma un citi māca mūs, cilvēkus, U komandu pacietībai, mieram, maigumam, būt akurātiem un uzmanīgiem. Un tieši viņi mūs māca novērtēt mirkli, kad saņemam to visu atpakaļ. Tie momenti ir nenovērtējami Ieskaties Pifā, būšu laimīga iepazīstināt ar viņu!
