Ulubele ir tāda mistiska vieta, kur satikušies daudzi pāri. Un tikpat daudziem pāriem Ulubele pamazām pārvērtusies par kopīgu dzīvesveidu, aicinājumu un sirdsdarbu, ko vieno mīlestība uz dzīvniekiem=dzilvēkiem un vēlme palīdzēt tiem, kam dzīvē nav paveicies.
Santa un Edgars stāsta savu Ulubeles stāstu:
Kā zināt, ka tas ir tavs suns? Jo domājot par adopciju visi “prātīgie” argumenti “pret” izkūp gaisā kā nebijuši. Tas ir stāsts par Haniju.
Fanojām par viņu no dienas, kad viņa nonāca patversmē,- Edgars klātienē, darbojoties Ulubelē, es – no malas- katru dienu prasot Edgaram, kā Hanijai iet.
Kad arī pati aizbraucu iepazīties, šaubu par to, ka šis tiešām ir MŪSU suns nebija. Šķiet, arī Hanija saprata un sajuta, ka tūlīt tūlīt būs mūsējā un tā arī uzvedās, nedaudz nesaprazdama, kāpēc pēc foršās pastaigas tomēr atgriežam viņu voljērā un neņemam uzreiz uz mājām.
Zīmīgi, ka dienā, kad iepazināmies ar Haniju, ieliku instagramā kopbildi ar parakstu – vai briest ģimenes pieaugums?
Jo tieši mēnesi pēc Hanijas ienākšanas mūsu mājās uzzinājām, ka briest vēl viens ģimenes pieaugums- mūsu suņu meitiņai pievienosies cilvēkmeitiņa. Tāpēc savā starpā bieži pasmejamies, ka, ienākot mūsu mājās, Hanija visu salika pa plauktiņiem- uzlabojās mūsu attiecības, mēs no pāra kļuvām par ģimeni ar suni un meitiņu.
Hanija ir labsirdīgākais suns, ko pazīstu- nerej, nerūc, ir mīļojama, bučojama un ņurcāma. Neveikla bez gala, paklūp uz līdzenas vietas un ieskries katrās durvīs un stūros. Par viņas labsirdību lielāka ir tikai viņas apetīte- gatava apēst visu un paprasīt vēl. Nekautrējas arī nozagt šo to, kad mēs neredzam- burkānus, kruasānus, cepumus. Par saldējumu un piparkūkām būtu gatava dzimtenei pārdot (iespējams ir jau mēģinājusi).
Vienmēr esmu zinājusi, ka gribētu no patversmes paņemt suni gados, kam dzīvē varbūt nav klājies viegli. Hanija ir dzīvs pierādījums tam, ka tas bija pareizs lēmums.
Jā, tagad 10 gados kājiņas vairs nav tik veiklas un pastaigas vairs nav tik garas, gadās arī pa kādai citai ķibelei. Bet redzēt Haniju tik laimīgu un omulīgu savās mājās ir to vērts- lutināsim un mīlēsim mūsu omīti tik ilgi cik vien varēsim.
Tā kā Santas sirdsdarbs ir rūpes par kaķiem, bet Edgara – par suņiem, tad abiem ir kopīgs dubults Ziemassvētku sapnis.
Mūsu Ziemassvētku sapnis un vēlēšanās: Lai Mājas būtu Ulubeles Pārsliņai
Labākā Ziemassvētku dāvana būtu mājas šai karaliskajai skaistulei – Pārsliņai Tas, ka mince ir neredzīga, netraucē mīlēt. Un mīlestības viņā ir tik daudz- visu laiku jūtot tuvumā kādu no kopējām, Pārsla ar purniņu taustās, meklējot glāstus un mīļumu. Savā vidē viņa orientējas ļoti labi, atrodod visu nepieciešamo.
Tikai savu īsto un vienīgo saimnieku vēl nav “uztaustījusi”.
Mūsu Ziemassvētku sapnis un vēlēšanās: Lai Mājas būtu Ulubeles Pitai
Mūsu sapnis ir atrast mājas mīļajai omītei Pitai. Visi radi un draugi jau ir apzvanīti un Pitiņa noreklamēta, bet pagaidām nekā.
Pita ir suns, ko ar Edgaru sākumā gribējām ņemt paši, bet sapratām, ka Hanija nebūtu mierā ar šo lēmumu. No mūsu pieredzes: Pita draudzējas ar citiem suņiem (vismaz Haniju ) un mīl mazus bērnus, kuriem nekautrējas dot bučas. Pastaigās ir jestra un aktīva kompanjone. Viss, ko Pitiņa vēlas pretī, ir mājas un saimnieki, kuri nebaidīsies no Pitas vecuma.
