Kristaps un Laima iepazinās un par ģimeni kļuva Ulubelē. Var teikt, ka Laima pievienojās Kristapa un Bučas tandēmam un vēl pēc laika viņiem pievienojās dēliņš Dāvis. Buča no uzticamas vecpuiša kompanjones un ballīšu dāmas pārvērtusies par īstu ģimenes suni, bērnaukli un mājas komforta cienītāju.
Par to Laimas un Kristapa stāsts:
Buča patversmē nonāca 2013. gadā vēl pavisam jauna – vien 7 mēnešu vecumā. Tajā laikā Ulubelē mazajiem suņiem bija atsevišķa telpa, taču tobrīd nebija nevienas brīvas vietas. Tad nu Buča tika paņemta uz pagaidmājām. Un tā arī tur palika.
Nu jau Bučai ir gandrīz 9 gadi. Patversmē šāda vecuma dzīvniekus dēvē par senioriem. Taču šķiet, ka Bučai līdz senioram vēl tālu. Ja nu vienīgi par to liecina sirmums aiz ausīm. Taču tā rašanās iemesls arī vēl apšaubāms – vai tas ir no vecuma vai no lielās dzīves pieredzes: Buča ir piedzīvojusi tik daudz, ka, ja suņi mācētu runāt cilvēku valodā, atklātos brīnumainas lietas.
Buča ir izbijusi ballīšu, viesību un pasākumu dāma. Kad jādodas izbraucienos pa Latviju, pati iekārtojas mašīnā. Lai kur saimnieki dodas – Buča dodas līdzi. Arī uz darbu.
Patversmē visi pazīst Buču. Siltajā laikā viņa pēc iespējas aprej visus, kas ienāk patversmes teritorijā: skrien klāt ar spuru uz muguras un rej kā lielākais un dusmīgākais suns, taču atliek viņu paglaudīt, un sargsuņa dvēsele pārvēršas klēpjsunītī. Aukstajā laikā gan viņu var tikai dzirdēt, jo labprātāk slēpjas kabineta siltumā. Buča vienmēr pratīs radīt iespaidu, ka šodien nav ne samīļota, ne pabarota. Esiet gudri – neticiet viņai! Ar šīm lietām viss ir vislabākajā kārtībā!
Arī mājās Buča joprojām ir lielais un dusmīgais sargsuns. Gulēšanai ir atvēlētas vismaz divas gultiņas, taču naktī, protams, jāieritinās zem segas saimnieku gultā. Siltums vienmēr pirmajā vietā!
Ar citiem dzīvniekiem Buča sadzīvo gandrīz uzreiz. Ja pārāk daudz viņu tramdīs, tad ar saviem lielajiem, niknajiem zobiem pasmaidīs, liekot saprast – viss, neuzbāzies!
Un kur nu bez lielās aukles pienākumiem… Ja vien kādā pasākumā, viesībās vai mājās ratos gulēs mazs bērns, Buča būs pirmā, kas pieskries pie ratiem, ja tur būs manāma kāda kustība.
Bet Bučai reiz bija tāds dzīves posms, kad vajadzēja pa jaunam mācīties dzīvot, staigāt… Tā teikt piedzima no jauna. Un tieši šī iemesla dēļ.
Bučas vārdā mūsu Jaunā gada sapnis ir – lai savu īsto cilvēku un patieso draugu atrod akitas dāma Zhako, jo arī viņa, tā teikt, Ulubelē ir piedzimusi no jauna. Nonākot patversmē 2020.gada augustā, Zhako bija liels audzējs. Nu pēc operācijas atkopusies, izveseļojusies un jūtas lieliski. Un tā arī nav skaidrs – kāpēc tāds suns kā viņa joprojām nav adoptēts!
Pēc rakstura mierīga un uzmanīga. Ieskatoties acīs, var redzēt mīļumu un pateicību, ka esi veltījis laiku viņai. Ja kabatā sajutīs ko gardu, tad mēģinās nemanot pietuvoties, lai jau precīzāk izostītu kabatas saturu.
Kaut arī viņa jau cienījamā vecumā – 10 gadi, rodas iespaids ka Zhako varētu turēt līdzi Bučai ar ballēšanos, izbraucieniem, un būšanu kopā ar savu cilvēku/draugu 24/7.
