Ludmila un Romāns ir Ulubeles brīvprātīgie jau sen. Abi kopā – lieliska ģimenes komanda, bet katrs atsevišķi īpašu uzmanību pievērš savējiem – Ludmilai padodas nesocializētu, tramīgu suņu un kaķu iedrošināšana, bet Romāns ir īsts suņu vārdotājs – “nikno” un dusmīgo piejaucētājs un nomierinātājs. Tāds talants un sirds aicinājums šūpulī ielikts.
Nav brīnums, ka viņu ģimenes mājas kļuvušas par Mājām ilglaicīgiem Ulubeles iemītniekiem, kuri pārējiem liekas neinteresanti neievērojamā izskata, lielā vecuma vai nopietnā rakstura dēļ. Pie viņiem tiecas un viņu klātbūtnē labi jūtas daudzi pamestie un nepamanītie.
Lūk, Ludmilas stāsts par viņu ģimenes Mājām Ulubeles Stičam un Reksai. Taču abi nav vienīgie četrkājainie likteņa biedri šajās mājās – esošie un nu jau aiz Varavīksnes tilta mītošie arī tepat blakus.
Stičs. Ar Stiču iepazināmies pirms 4 gadiem, kad abi kļuvām par brīvprātīgajiem Ulubelē. Toreiz man teica, ka Stičam īpaši nepatīk sievietes, tāpēc es neuzmācos viņam ar savu uzmanību. Taču Stičs redzēja, ka es eju pastaigās ar visiem kaimiņu voljēru suņiem pēc kārtas un kādudien pats izbāza galvu caur vārtiņiem man pretī – pieliku viņu pie pavadas un tā nu mēs sākām iet pastaigās. Kopš tā brīža viņš gaidīja mani.
Stičs patversmē bija nonācis kā jauns suns – acīmredzami iepriekšējā dzīvē bijis ķēdes suns, vāji socializēts, ar savu raksturu un untumiem. Pēc izskata īpaši ne ar ko neizcēlās, pēc rakstura prasīja ilgāku iepazīšanos un atbildīgus saimniekus. Laikam tāpēc arī gandrīz visu dzīvi – 8 gadus tā arī nodzīvoja patversmē.
Pa šiem 4 gadiem Ulubelē bijis daudz suņu, kas iekrita sirdī, ko ļoti iemīlējām, bet visi viņi vai nu devās uz mājām vai pie Vislabākā Saimnieka debesīs. Kad šajā rudenī mūsu ģimenes suns 15 gadu vecumā devās uz citiem medību laukiem, mēs pēc nedēļas vedām Stiču mājās.
Protams, patversmē bija vēl citi suņi, ar kuriem strādāja Romāns un kuriem tāpat bija vajadzīgas mājas un labi saimnieki, bet visi viņi bija augumā pārāk lieli un spēcīgi, lai ikdienas pastaigās ar viņiem varētu tikt galā mūsu 11 gadus vecā meita.
Neskatoties uz to, ka visu dzīvi pavadījis voljērā, Stičs ātri pieņēma dzīvi dzīvoklī. Ļoooti mīl gulēt dīvānā. Viņš ir ļoti uzmanīgs un baidās, ka tik neizdara kaut ko nepareizi, nu jau vairs nemaz nebaidās no mūsu kaķiem – viens no siāmiešiem viņam tik mīļš, ka kļuvis par Stiča “spilvenu” atpūtas brīžos.
Stičam ļoti patīk braukt mašīnā – interesanti, ka viņš neskatās ārā pa logu, bet apguļas uz sēdekļa, aizver acis un klusi bauda braucienu. Šobrīd Stičam ir 9 gadi un dzīvokļa siltumā stīvās locītavas atguvušas spēku – staigāt kļuvis vieglāk.
Mēs, Ulubele, no savas puses varam teikt, ka Stičs šobrīd izskatās “par 10 gadiem jaunāks” – skaistu kažoku, staltu stāju un tik pašpārliecinātu skatu, kāds piemīt viņiem – suņiem – īsteniem ģimenes locekļiem!
Reksa – Ulubeles leģendārā četrkājainā administratore un vienīgais suns, kam Ulubelē ļauts staigāt kur pašai patīk. Reksa mani izvēlējās pati. Viņa Ulubelē nonāca kopā ar savu saimnieku Jāzepu pirms 6 gadiem un kopš tā brīža piedalījās visos patversmes notikumos – sagaidīja un pavadīja darbiniekus, apmeklētājus, bija bērnu draugs un kompānijas dvēsele. Pēc Jāzepa nāves viņa sāka staigāt pakaļ man. 4 gadus staigāja pakaļ vienmēr un visur, kad biju Ulubelē. Viņa bija pieķērusies man, bet mēs ar Romānu – viņai. Bieži ņēmām līdzi izbraukumos un klusībā jau ilgi jutāmies kā ģimene.
Kad rudenī mūsu vecais suns aizgāja gaidīt mūs aiz Varavīksnes, mēs palūdzām patversmes vadītājai palaist Reksu uz pensiju pie mums. Var manīt, ka Reksai vairs nepatīk sabiedrība, viņai patīk miers un savi cilvēki. Mēs viņu esam adoptējuši “uz dīvānu”.
Mūsu Jaungada sapnis – lai savus saimniekus sagaida Djego un Bingo – nopietni suņi, pie kuriem būs jābrauc un jāiepazīstas kādu laiku. Cilvēkam, kuru viņi atzīs par savējo, viņi būs mūžam uzticīgi dzīves biedri.
Djego – bezpajumtnieka suns, kurš diemžēl savu suni nemeklēja. Kā jau bezpajumtnieku suns viņš ir ļoti gudrs, taču intraverts. Patversmē jau 3,5 gadus. Viņš izskatās dusmīgs un aizdomīgs pret svešiniekiem, tāpēc visi iet viņam garām. Djego ir 6 gadi, paklausīgs, kārtīgi apguvis un izpilda komandas. Draudzība ar Djego neradīsies vienā dienā. Ar viņu tāpat kā ar Stiču jāatrod kopīga valoda ilgākā laikā. Viņam īpaši nepatīk citi suņi, tāpēc gribēs būt sava saimnieka vienīgais suns. Taču zinātājs saratīs – Djego ir īsts Draugs! Savējiem viņš ir pilnīgi cits suns.
Bingo saimnieks nokļuva slimnīcā, bet Bingo palika uz ielas. Gandrīz 3 gadus suns patversmē, bet neviens nav par viņu painteresējies. Bingo to ļoti pārdzīvoja. Sākumā nevienu nepieņēma, sargāja sevi, bija “dusmīgais”. Tagad Bingo (9 gadi) mainījies – pret savējiem draudzīgs, ļoti patīk pastaigas, var dzīvot dzīvoklī. Savu draugu kompānijā Bingo pat smaida. Viņš tāpat kā Stičs ļoti novērtēs savas Mājas!
Djego un Bingo – tāpat kā Stičs – bez izcilas ārienes, bez skaista eksterjera, bet ar siltu Sirdi, kuru nekad neatklās svešiniekam. Tikai savējam. Ja vien kāds gribēs kļūt par savējo.
Un tāpēc viņiem ir cerība, tāpēc viņi gaida …
