Šis ir viena suņa stāsts, kurš aizkustināja mūsu kolektīvu un mēs domājam, ka tas ir jāzina ikvienam 
Pirms pāris nedēļām mēs saņēmām zvanu ar lūgumu patversmē uzņemt divus kāda seniora suņus, jo meita tēvu ņēma pie sevis uz dzīvokli, bet nevarēja paņemt suņus. Tā abi atbrauca pie mums. Mums tika teikts, ka nevienam no suņiem nav mikročips, bet tavu brīnumu- mazākajam sunim izrādījās reģistrēts čips, kurā ir atzīme, ka suns ir miris. Sazinoties vēlreiz ar sievieti, kura atveda suņus, uzzinājām, ka mazākais pirms 4 gadiem ir pieklīdis pie tēva laukos. Suņuks tika paturēts un neviens pat neaizdomājās aizvest mazo suņuku pie vetārsta pārbaudīt vai viņam nav mikročips.
Tālāk sekoja zvans reģistrētajai saimniecei, kura uz teikumu, ka zvana patversme par suņuku Semon, skumji atbildēja: “Bet viņš taču ir miris!” Stāstījām, ka izskatās dzīvāks par dzīvu un atrodas pie mums patversmē. Otrā pusē atskanēja elsas un dzirdējām raudošu cilvēku. Kad Marijas kundze saņēmās runāt, uzzinājām, ka pirms 4 gadiem rudenī Semons ar kundzes dēlu devās makšķerēt un nekad neatgriezās. Kundze izdarīja visu – gan lika sludinājumus, gan izdarīja atzīmi LDC, ka suņuks ir pazudis. Bet Semons netika atrasts. Pēc pusgada viņai tika pateikts, ka jāskatās realitātei acīs un jānoņem suns no uzskaites, jo ir visticamāk noslīcis. Kundze ar smagu sirdi tam piekrita un gandrīz katru vakaru ar smagu sirdi atcerējās savu uzticīgo Semonu.
Kundze uzreiz pateica, ka pati pakaļ suņukam netiek uz Rīgu, bet būtu bezgala pateicīga, ja 10g.v. Semons varētu atgriezties mājās. Mums ir paši brīnišķīgākie brīvprātīgie palīgi. Šodien Iveta un Andis sēdās mašīna, lai nogādātu Semon no patversmes uz viņa īstajam mājām, kuras atrodas 243km attālumā no patversmes. Milzīgs paldies viņiem par to 
Suņuks visu ceļu bija viegli satraukts, bet piebraucot pie mājām uzreiz bija redzams, ka viņš zin, kur atrodas un momentā atpazina saimnieci
Pa ceļam Iveta mums zvanīja, ka Marijas kundze neceļ telefonu un mums jau radās satraukums, vai kāds tiešām Semonu gaida. Bet izrādījās, ka kundze jau kopš rīta stāvēja mājās priekšā un gaidīja, kad pagalmā iebrauks mašīna, kura ved viņas uzticamo draugu Visas šīs sirdssāpes gan Marijas kundzei, gan Semonam būtu izpalikušas, ja pirms 4 gadiem kāds būtu iedomājies suņukam pārbaudīt mikročipu
Mūsuprāt, šim stāstam ir divas morāles:
1. Ir ļoti svarīgi čipēt un reģistrēt savu suni, jo mēs esam 1000% pārliecināti, ka Semons šobrīd nebūtu savās īstajās mājās pēc 4 gadiem,ja viņam nebūtu reģistrēts čips.
2. Vienmēr ir svarīgi aizbraukt pārbaudīt čipa esamību atrastam sunim, jo citādi ir liela iespēja,ka jūs nolemjat paturēt suni par kuru kādās mājās tiek lietas gaužas asaras.
