Kā radies teiciens – “Suns uz siena kaudzes” un kāpēc suņi plēšas ar kaķiem, bet kaķi ķer peles? Latviešu tautas teikās atrodamas atbildes uz šiem jautājumiem.
Vecos laikos kaķim bijis ganos jāiet, suns dzīvojis brīvā pa māju, jo Dievs viņam bijis devis brīvgrāmatu. Kādā karstā vasaras dienā pārnācis kaķis, gluži nokusis, noguris, no ganiem mājā un atradis suni mierīgi pakrēslā, dārzā kaņepēs guļam. Suņam guļot, ķeša bijusi atvērusies un no tās izkāries brīvgrāmatas gals laukā. Kaķis paslepen pievilcies, izrāvis suņam no ķešas brīvgrāmatu, uzskrējis ar to uz māju un tur jumta paspārnē noglabājis dārgo laupījumu. No tās dienas suns savu brīvību zaudējis un tam nu jāejot kaķa vietā ganos, kamēr kaķis var brīvi dzīvot mājā. Tādēļ suns vēl vienmēr, līdz ko kaķi pamana, dodas tam pilnās dusmās rūkdams virsū, gribēdams savu brīvgrāmatu atņemt; bet līdz šim tas vēl nav izdevies, jo kaķis, no suņa bēgdams, uzskrien ātri vien pa pakšķi jumta paspārnē brīvgrāmatu apsargāt.
Reiz suņi bija padarījuši īstus suņu nedarbus: nokoduši zaķus. Par tādu slepkavību meža kustoņi apsūdzēja suņus Dievam.
Bet tiesas priekšā suņi aizbildināja savu nedarbu ar to, ka teicās bijuši badā. Lietu izklaušināja un atrada suņu ierunu par dibinātu, bet tomēr nedarbs palika nedarbs, ko nevarēja attaisnot. Lai šādas lietas vairs nenotiktu uz priekšu, tad Dievs nosacīja, ka suņam brīv ņemt tikai tos kustoņus pārtikai, kas krituši. Suņi gudrinieki noprata, ka šo nosacījumu var saprast divējādi, tadēļ lūdza, lai to iedodot viņiem uzrakstītu. Labi! Šo svarīgo rakstu tad suņu sabiedrība iedeva Krancim glabāt. Bet drīzi vien Krancim bija jāatzīst, ka dārgo rakstu nespēj pienācīgi izglabāt: viņam bija jāiet ikdienas ganos un lietainā laikā raksts varēja tapt mitrs, izputēt. Raizēs viņam labais draugs runcis iešāvas prātā. Tas vienmēr dzīvoja sausā istabā, gulēja krāsns augšā. Tapēc lūdza runci, lai ņem rakstu pie sevis. Runcis arī apņēmās, draudzībā saraukdams muguru kumpu un ar garo asti Krancim sānus paglāstīdams. Krancis iedeva rakstu runcim, runcis tūliņ uznesa to uz krāsns augšu, kur bija vissausākā, visdrošākā glabājamā vieta.
Reiz suņi ieraudzīja zirgu arumos vārtāmies, nokoda un apēda to. Par tādu slepkavību zirgi apsūdzēja suņus Dievam. Dievs vareni apskaitās par suņu jauno nedarbu un apņēmās tos bargi sodīt: ar nāves sodu. Suņi aizbildinājās, ka viņiem esot brīv kritušus lopus ēst un zirgs esot bijis nokritis gar zemi. Dievs turpretim atcerējās tikai to nosacījis, ka suņiem brīv ņemt pārtikai tikai kritušus kustoņus. Suņi nu atsaucās uz izsniegto rakstu. Tiesa gribēja pārliecināties par raksta saturu, bet kad tas suņiem nebija līdzi, tad Krancis, asti gaisā sacēlis, skrēja uz māju pakaļ. Viņa labprātīgais draugs runcis uzlēca krāsns augšienē pēc raksta. Bet tavu nelaimi! — tas vairs nebija atrodams: peles bija saēdušas rakstu smalkās drupatās. No tās reizes kaķis palicis pelēm uz visiem laikiem par nāvīgu ienaidnieku. Arī suņu draudzība pret kaķi beidzās ar to reizi. Krancis, neatradis rakstu, vairs neuzdrošinājās iet atpakaļ tiesas priekšā. Citi suņi, izcietuši sodu, gāja meklēt Kranci un meklē vēl šo baltu dienu velti. Tapēc tad arī suņi sastapdamies sabāž degunus kopā, vaicādami viens otram, vai nava atradis Dieva rakstu? Pie tam dažreiz viens otru nolamā par zaudētāju, par Kranča pēcnācēju, un tad izceļas sirdīga plūkšanās.
Reiz kaķis vajadzības spiests no suņa aizņēmies trīs vērdiņus, kurus nosacītā laikā apņēmies atdot. Bet kad tas nebijis atdevis, tad suņam neatlicies nekas cits, kā atprasīt savu naudu. Un tā ka kaķis vēl šobrīd savu parādu neesot atmaksājis, tad arī suns to arvienu vēl atprasot, kur tikai kaķi sastapdams. Tādēļ arī parasts par cilvēkiem, kuri nieka dēļ plūcas, teikt: “Plēšas kā suns ar kaķi nieka vērdiņa dēļ.”
Pieci kaķi brauca mežā malku cirst. Cirta, cirta pulka, nesacirta nekā. Visi astes sacēluši, pārbrauca mājā. Pārbrauca mājā, apskatās labi — malkas nekā.
Nu brauca otrreiz, pārveda katrs pa pagalei: viena pagale īsa, otra strupa, trešā ne īsti strupa, ne īsti īsa. Beidzot visi pieci iekūra uguni, iekūra uguni, vārīja putru, izvārīja putru, ēda kā negauši. Saēdās labi, nespēja paiet, nolikās gulēt. Iesim tad lūkot, vai neguļ ir šobrīd?
Reiz kaķis atnācis pie nespēcīga medinieka un lūdzis, lai dodot viņam pajumti; viņš par to labumu palīdzēšot medījumus apgādāt. Labi. Medinieks bijis ar mieru. Nu gājuši katru dienu kopā medīt, bet kā par spīti, neķēries nekā. Bet reizi tomēr laimējies: nogāzuši briedi. Vecais medinieks tūliņ gājis uz mājām pēc zirga, bet kaķis palicis mežā brieža gaļu apsargāt. Viņš izlaidies garšļaukus un laizījis brieža asinis. Te patlaban gājuši garām lācis, vilks, lapsa un zaķis. Tie, ieraudzījuši briedi nogāztu, kaķi garšļauku asinis laizam, nejauki satrūkušies. Beidzot zaķis atžilbis pirmais. Viņš pačukstējis lācim: “Vai zini ko, brāl? Tam vajaga briesmīgam zvēram būt, kas tur tās asinis laiza. Kurš katrs nenogāzīs tādu lopu. Mums jārauga viņš pielabināt ar kādiem gardumiem.”
Labi. Lapsa tūlīt aizskrējusi pēc zoss, lācis pēc medus, vilks pēc katliņa un zaķis palicis uguni kurdams. Drīz visi bijuši atpakaļ. Nu aptraipījuši zosi ar medu un uzlikuši vārīt. Līdz ko sākuši garšīgie garaiņi celties, tad katrs noridējis pie malas: lācis uzlīdis priedē, vilks ielīdis žagaru čupā un lapsa ar zaķi aizlīduši turpat uguns malā aiz krūma. Vējš dzinis garšīgo viruma smaku taisni kaķim degunā. Kaķis nevarējis ciest: palēcis jau vienu soli, otru, trešu, kamēr beidzot brīc! bijis pie katliņa klāt. Vilks, to redzēdams, sitis žagaru čupā ar asti pie zemes, ka paukšķējis vien, un nezinājis aiz prieka ko darīt. Kaķis, vilka astes galiņu ieraudzīdams, domājis, ka tā ir pele un tādēļ kritis virsū. Vilks pārbījies. Tas lēcis no žagaru čupas taisni pār katliņu, bet lēcot aizķērusies aiz katliņa viena kāja, tam bijis jākrīt un jānositas. Kaķis noturējis vilku par milža peli. Viņš domājis, ka milža pele nodomājusi viņu aprīt, tādēļ sprucis, ko vien jaudājis, turpat priedē augšā. Bet lācis, to redzēdams, domājis: “Nuja, vilku jau nosita, nu nāk man pakaļ, labāk lēkšu zemē, kamēr vēl laiks.”
Lēcis arī. Bet kā jau tāds lācis: nolauzis kaklu. Zaķis, to visu redzēdams, nevarējis aiz smiekliem vairs turēties. Tas smējies un smējies, bet atkal nelaime: no smiekliem pārplīsusi lūpa krustim pušu. Tik lapsa nesacījusi nekā; tā nopurinājusi galvu un aizlaidusies lapās.
Kādam saimniekam bija vecs suns, kuram deva ēst tikai sakaltušas garozas. Reiz suns satikās ar vilku, sūdzēja tam savas bēdas. Vilks sacīja: “Klausies, es tev došu labu padomu; bet kad tev labi klājas, neaizmirsti manis! Redzi, rītdien saimniece ar savu vienīgo meitiņu nesīs siena pļāvējiem pusdienu; es nolaupīšu viņai meitiņu, tu dzenies man pakaļ un puinī mani, ka vilna vien put!”
Kā teikts, tā notika. Otrā dienā saimniece patiesi nesa pļāvējiem pusdienu un viņai līdzi tecēja meitiņa. Nolikusi pļavas malā ēdienu, pati gāja pie pļāvējiem aicināt ēst. Pa tām starpām vilks sagrāba meiteni un nesa uz mežu. To redzēdams, suns dzinās vilkam pakaļ un to tikmēr plucināja, kamēr neizlaida meiteni no zobiem. Nu pieskrēja arī saimniece ar pļāvējiem un nezināja aiz priekiem ko darīt ar suni.
Neilgi pēc tam dzēra tanīs pašās mājās kāzas, uz kurām suns uzaicināja arī vilku. Vedēju naktī suns sagaidīja savu viesi, pie žoga stāvēdams. Kad vilks bija atnācis, viņš to ieveda rijā un lika ielīst krāsnī. Tur nu suns atnesa gaļu, maizi un brandvīnu, lai vilks ēd, dzer un līksmojas. Bet negausnieks drīzi vien piedzērās un iesāka bļaustīties: “Man gribas ziņģēt, man gribas ziņģēt!” un rāva vaļā, ka visa rija atskanēja: “Ramtad, ramtad, ramtad — tā!” Izdzirdējuši svešādo dziesmu, kāzinieki saskrēja rijā ar rungām un vilku tā notaukšķēja, ka tas tikko jaudāja pa rijas logu izmukt ārā. No tā laika vilks nevar suņa ieraudzīt ne acu galā.
Senos laikos kaķis ar peli dzīvojuši kopā kā vīrs ar sievu vienā mājā. Kaķis gājis uz lauku medīt un pelīte taisījusi ēdienu: cepusi gaļu un vārījusi putru. Pelīte bijusi laba un taupīga saimniece, un kaķis bijis ar viņu ļoti mierā. Reiz viņi abi kopā norunājuši iekrāt kaut ko arī bada dienām. Bet ko nu krāt? Pelīte sadomājusi, ka vislabāki būtu taukus krāt. Labi! Nu pelīte sākusi pa drusciņai vien lasīt taukus un krāt podiņā. Pēdīgi viņa piekrājusi pilnu podiņu, apsējusi ar platu kļava lapu un abi ar kaķīti aiznesuši uz mežu un paglabājuši biezos krūmos. Atnākusi ziema, kaķis vairs nekā nevarējis laukā samedīt un mājas krājumi arī beigušies. Palikuši tikai vairs miežu plāceņi, kuri gan patikuši pelītei, bet kaķim gribējies gaļas un tauku. Domājis, domājis — pēdīgi teicis pelītei: “Vai zini ko? Iedod man vienu plāceni, šodien man jāiet kristībās!”
Pelīte iedeva kaķim plāceni, un tas atkal ar līkumu aizlingoja uz tauku podiņu. Garšīgi saēdies, pārnāk ap pusnakti mājā. Pelīte jautā: “Kas tad ir tavs krusta bērns, dēls vai meita, un kādā vārdā viņu nokristīja?” Kaķis atbild, ka esot dēls un esot nokristījuši par Iesācīti.
Paiet pāra dienas un kaķim atkal gribas tauku. Pārnācis no lauka, viņš saka: “Man atkal otram kaimiņam ir piedzimis dēls un mani lūdz kūmās. Iedod man, pelīt, vēl vienu plāceni!” Pelīte iedeva kaķim plāceni, un tas atkal ar līkumu aizlingoja uz mežu, kur atradās tauku podiņš. Kad nu viņš, labi paēdis, pārnāk mājā, pelīte atkal prasa: “Kāds nu šoreiz krustdēlam vārds?” “Pustukšītis”, atņurd kaķis it kā iedzēries, uzkāpj uz krāsns un guļ. Paiet vēl kāds laiciņš, un kaķim jau atkal iegribas tauku. Viņš pieiet pie pelītes un saka: “Man trešajam kaimiņam piedzimis dēls un mani lūdz kūmās. Iedod man vienu plāceni!” Pelīte iedeva kaķim plāceni, un tas nu atkal met savu līkumu uz tauku podiņu. Šoreiz viņš izēd visus taukus, nolaizās un iet lēnām uz māju. Pelīte atkal prasa: “Nu kā tad tavu krustdēlu sauc?” — “Iztukšītis”, īsi atņurd kaķis un kāpj uz krāsns sildīties.
Šoreiz ārā bija drusku aukstāks un viņam ķepas bija nosalušas. Aukstums nu arī vairs neatlaidās. Mazie kustonīši bija sabēguši savās alās, un lielie nebija pa kaķa spēkam. Pagāja vēl kādas dienas, un kaķa klētī nebija vairs ne gaļas ne plāceņu. Ēst gan gribas, bet kur ņemt? Bēdājās viens, bēdājās otrs, bet pēdīgi pelīte iesaucās: “Ko tur bēdāties? Mums taču mežā ir tauku podiņš. Iesim turp, ēdīsim taukus un kādu laiku būsim paēduši!” Nu iet abi uz mežu, skatās — podiņš tukšs. Pelīte iztrūkusies jautā: “Kur tad tauki palikuši?” Nu tik viņa sāk pārdomāt arī par kristībām, uz kurām kaķis gājis ar plāceņiem. Žēlodamies viņa pārmet kaķim: “Ai, kaķīt, kā tu mani mānīji! Nevis uz kristībām tu gāji, bet tauku ēstu!” “Kas tev par daļu, kur es gāju?” kaķis uzkliedza. “Apēdu taukus, apēdīšu arī tevi!” Kaķis jau gribēja sagrābt pelīti, bet viņai izdevās ātri paslēpties zem koku saknēm.
No tā laika pele arvien bēg no kaķa, kamēr kaķis no savas puses gūsta peli.
Aita ēdusi sienu ar gardu muti; bet suņam, to redzot, radusies skaudība. Viņš skatījies, skatījies, uzlēcis uz siena un aizdzinis aitu projām. No tā nu esot cēlies sakāms vārds par skaudīgu cilvēku: “Sēd kā suns uz siena: ne pats ēd, ne aitai dod.”