Jau sešus Ziemassvētkus Lucavsalas Reksis, skatoties zvaigžņotajās Līču debesīs, klusiņām izteicis savu vēlēšanos:
Savas Mājas
Jau sešus gadus šī vēlēšanās palikusi kaut kur gaisā, bet viņš joprojām patversmes voljērā sagaida un pavada adoptētājus, pats paliekot neredzams un nepamanīts.
Taču ieskatieties viņa acīs, kas ir sirds un dvēseles spogulis! Opītis ar tik maigu mīļu bērna skatienu, kas tā tiecas pēc cilvēka apskāviena un kopīgas dzīves, un kopīga prieka, jo bēdu viņa mūžam jau pietiek.
10 gadus vecā Rekša dzīve bijusi traģēdija un drāma – tik netaisni liekas, ka vienai suņa sirsniņai tas jāpārdzīvo. Saimnieks ar visu dārza mājiņu sadega viņa acu priekšā, Reksi ar stiepli piesēja pie koka, kur viņš no bailēm norāvās un aizmuka, bet stieple iegriezās, ieauga viņa kaklā un 2 nedēļas strutoja, kamēr viņu noslēpušos atrada – bez spēka un vēlmes dzīvot. Operācijas, ārstēšana un 6,5 gadi patversmē, kuru laikā viņš tā īsti nespēja tikt pāri pārdzīvotajam un no svešiem cilvēkiem labprātāk izvairījās.
Reksītis ilgus gadus dzīvoja kopā ar draudzeni Miu – tādu pašu bēdu māsu no dārziņiem, kam arī dzīves pieredze bija mācījusi baidīties no cilvēkiem. Viņi bija laba kompānija viens otram – cīņubiedri un mierinošais plecs. Likās, ka nekas tā arī nemainīsies.
Šajā oktobrī notika brīnums – jauki cilvēki Miu iedrošināja un aizveda Mājās, kur viņu jau gaidīja cits suņu draugs. Tā bija laime un jauns dzīves sākums Miai, bet skumjas un asaras Reksītim – viņš tagad voljērā palicis viens pats.
Lai visa vēl nebūtu par maz – kādā rudens rītā Reksis mūs sagaidīja pavisam dīvains – lēns un ar piešķiebtu galviņu – pats kā sakautrējies par savu vājumu. Insults diemžēl skar ne tikai cilvēkus, bet arī suņus. Paldies Dievam, Reksītim insults nebija pārāk smags – intensīvā terapija un kopšana deva labus rezultātus un Reksītis atkal ir uz ķepām. Par slimību atgādina vien mazliet uz sāniem piešķiebtā galviņa, kas īstenībā piešķir viņam mazliet koķetu izskatu.
Taču slimība pilnībā pārvērtusi Rekša dabu! Ne miņas no piesardzības, bikluma vai bailēm. Reksis, kurš kādreiz bija jāpierunā pastaigā iziet tālāk par vārtiem, tagad palēkdamies priecīgs metas mežā un pļavā, draiski aicinādams savu līdzgājēju pasteigties. Voljērā pats nāk pretī un laimīgs skrien riņķu riņķus, lai izrādītu savu prieku. Bet vairāk par visu novērtē iespēju ielīst azotē un ļauties glāstiem. Tik maigs, tik paļāvīgs, tik…nepasargāts.
Kaut kas tur, debesīs ir noticis, kaut kāda lappuse pāršķirta. Reksis ir piedevis cilvēkam.
Tāpēc tā gribas, lai piepildītos Reksīša sapnis par Ziemassvētkiem Savās Mājās, par Savu cilvēku un Savu dzīvi, kuras tā īsti nav bijis. Septiņi esot maģisks skaitlis un tam ļoti cieši tic arī Reksis. Jo Miai, viņa Miai taču vēlēšanās piepildījās!
Mēs ļoti gribētu, lai Reksītim būtu mājas, kur iespēja dzīvoties gan iekšā, gan ārā. Kaut arī visu mūžu dzīvojis ārā, viņš ir apbrīnojami kārtīgs iekštelpās, tāpēc zinās, kas un kur jādara. Viņš sapratīsies ar lēnprātīgu suņu dāmu, bet vislabāk jutīsies, ja būs sava saimnieka vienīgais lolojums, draugs un kompanjons.
Viņa lielākā laime – būt blakus.
Cieši blakus.
Kopā.
Tāpat kā visiem Ulubeles senioriem, Reksītim pūrā līdzi būs Zelta veselības polise.
NO SIRDS PALDIES, ja atbalsti! 
Foto – Helēna Erte (Projektam Ulubeles mājupceļš)
