MĀCĪTĀJS – tā mēs viņu saucām Ulubelē.

Kad baltais busiņš ar Mācītāju pie stūres un Rokiju blakus kārtējo reizi iegriezās pa vārtiem, zinājām, ka viņš atkal domājis un parūpējies par Ulubeles zvēriem un cilvēkiem, bet, dzirdot mūsu paldies, pajokojot vien atmeta ar roku.

“Es nekad nespētu strādāt patversmē”, Mācītājs teica, neslēpjot aizkustinājumu par šeit nonākušo dzīvesstāstiem, kamēr pats sekoja aicinājumam, kam tikai retais gatavs šajā pasaulē – viņš bija mācītājs, cietuma kapelāns un Luterāņu baznīcas cietuma kalpošanas apvienības dibinātājs, ikdienā atbalstot un uzklausot tos, kam citi jau sen uzgriezuši muguru.

💛 Mācītājs par visu runāja īsti, tieši, bez lieka patosa, bet ar smalku ironiju un veselīgu humoru – par dzīvi, par nāvi, par kalpošanu un piedošanu. Varbūt tāpēc viņu sadzirdēja un uzticējās tie, kas bija zaudējuši ticību citur.

💛 Viņā mita stipra ticība, nešaubīga pārliecība un neizmērojama labestība.

💛 Viņš bija dzīvnieku Draugs un viņa dievnams vienmēr bija laipni atvērts ikvienam, kas turp devās – arī četrkājainajiem.

💛 Viņš nebaidījās paust savu dziļāko pārliecību, ik gadu vadot aizlūgumu mirušo dzīvnieku piemiņai dzīvnieku kapsētā.

🙏 Paldies Tev, Mācītāj, par draudzību un labestību. Mums Tevis ļoti pietrūks.

🙏 Bez Tevis šī pasaule būs tukšāka, bet Debesis – tuvāk.

🙏 Lai silta Adventes sveču gaisma apgaismo Tavu ceļu Mūžībā…Ardievu, Draugs. ❤ 🐾

🖤 Mācītājs Valdis Baltruks (30.01.1948. – 08.12.2020.)

Dievkalpojums Kokneses baznīcā, kura bija atvērta ikvienam, kas gribēja piedalīties. Arī mūsu mazajiem brāļiem.
Kancelē – mācītājs Valdis Baltruks.