Mani atrada kartona kastē kopā ar maniem brālīšiem. Visi mani brālīši ātri tika adoptēti. Paliku viens pats lielajā būrī.
Tas bija pusdienas laiks, kad kaķēnu istabā ienāca divi divkājainie un pacēla mani.
Pēc desmit minūtēm raudāju es un raudāja mana, kā izrādās, mamma. Jaunais tētis nespēja izturēt šādu šantāžu un jau tās pašas dienas pēcpusdienā es tiku nokristīts par Toniju Soprano un ierados mājās.
Jā, man ir mājas! Un esmu ļoti izlutināts kaķis. Man katru dienu dod citu barību, ļauj gulēt uz galda un našķēties no jebkura trauka. Vēl man ir brālis – divkājains trīsgadnieks – un kopā mēs esam nevaldāms palaidnību viesulis.
Nav labāka darba pasaulē kā būt kaķim. Es ļauju viņiem sevi mīlēt. Kad apnīk – iekožu, ieskrāpēju vai saplēšu kādu puķupodu. Bet visā visumā esmu pilntiesīgs ģimenes loceklis un nebūt ne mazāk mīlēts kā visi pārējie. Es pat teiktu – mani te dievina!
Es dodos mājās – un man it nemaz nav bail. Braukšana mašīnā ir viena no manām mīļākajām nodarbēm.
Un tieši tik labi es jūtos jau četrus mēnešus katru dienu!
