U komandas Ivetas adopcijas stāsts sākās no otra gala: vispirms Ivetas ģimenē gluži neplānoti tika adoptēta Ulubeles Lilu – caur to sākās draudzība ar U komandu, kurā nu viņa iesaistījusies ar pilnu jaudu un tur roku uz patversmes ikdienas pulsa. Ar Lilu ciešu atbalstu, protams!
Ivetas stāsts:
“Lilu – maza jorkšīras terjera meitene ar ticības pilnām acīm…laikam šādi es raksturotu mūsu Lilu tagad – 2 gadus pēc adopcijas!
Gluži kā lielākā daļa sabiedrības, mēs zinājām par nelegālā audzētavā izņemtiem 57 šķirnes suņukiem, kas bija dzīvojuši briesmīgos antisanitāros apstākļos mazā Pārdaugavas dzīvoklī un nonākuši Ulubelē, bet mūsu plāns, kad nu pienāks tas “īstais” mirklis, bija sniegt māju suņukam, kam pasē nav ierakstīta kāda glauna šķirne.
Stingri nolēmām nepieteikties uz šiem suņiem, lai gan pašiem mājās jau bija 2 jorkšīras terjeru puiši. Bet vai nu kaut kāda slēpta šo suņu maģija vai liktenis…
pietika 2019. gada 4. oktobrī ieraudzīt Lilu bildi un jau pēc dažām stundām mazā suņu meitene bija mājās – pie savas ģimenes! 
Mīlestība no pirmā skatiena? – viennozīmīgi un vēl vairāk! 
Mūsu pirmais jorku puika, kura ar vairs nu jau nav, bija no kolosāliem, oficiāliem audzētājiem, ar kuriem vēl šodien komunicēju un mācos par jorkiem.
Otrs jorku puika bija tā saucamais ”ss suns”…
Gandrīz vai jāsaka no līdzvērtīgiem “audzētājiem ” kā Lilu, tā ka es zinu, es lieliski zinu, ko nozīmē pūriņā saņemtās veselības problēmas no tādiem “audzētājiem”. Bet tas bija 10 gadus atpkaļ, kad mums nebija tik daudz saprašanas, ka arī pavairotāji, kam dzīvnieki ir tikai prece un nav svarīga to labturība, sevi dēvē par audzētājiem.
Ir grūti pateikt, kurš kuram ir vairāk sniedzis un iemācījis – mēs Lilu vai Lilu mums! Katra reize, kad Lilu skrien pretī luncinot asti, pārvar kādu savu bailīti, ieritinās klēpī, nolaiza degunu vai cieši skatās acīs…tie ir mirkļi, kas mūs apbalvo!
Katram no mums ir savs stāsts par adopciju un katrs no viņiem ir pareizs! Jo adopcija nozīmē atvērt savas sirdis vēl kādai dzīvībai par ko rūpēties, ko mīlēt un sargāt, un spēja mīlēt ir lielākā māksla visumā, kas pastāv!
Un kas gan perfektāk spēj sniegt īstu beznosacījuma mīlestību kā dzīvnieki!
Tā nu mēs no vienkārši adoptētājiem esam kļuvuši par daļinu no U komandas.
Mans sapnis un vēlēšanās, lai vislabākās mājas un vismīļāko cilvēku sagaida Ulubeles terjeru omiņa Džulija #sunsdžulija, kuras liktenis diemžēl ir skarbs. Patversmē viņa nonāca bēdīgā skatā – tikai kārtu pa kārtai nogriežot viņas kažoku=dzīves pieredzi, atklājās uzkrātās, bet nerisinātās veselības problēmas.
Nu jau Džulija atkopusies: operācija un terapijas;– saposusies: lieliski safrizēta un pastāvīgi piefrizēta:– socializēta, integrēta mājas dzīvei un samīļota.
Džulijai jābūt vienīgai sunītei mājās. Ar puikam vēl labi sadzīvo, bet ar meitenēm noteikti nē! Un viņa ļoti uz savu saimnieku orientēta – ļoti.Džulija bija ilgstoši piesieta šosejas malā – neviens viņu nemeklēja, mikročipa un norādes par saimnieku nekādas. Vecums 8+gadi. Skaistais kažoks-savēlies blīvā voiloka slānī, stipri kliboja ar pakaļkāju. Viņa pati centās pasargāt sevi no apkārtējo uzmanības kā vien mazs sunītis to spēj.
Sākotnēji Džulija nelaida sev klāt, viss izmisums un bēdas izpaudās vēlmē aizbiedēt tos, kas viņai tuvojās ar košanu vai rūkšanu. Viņai sāpēja un sāpēm bija dusmu izpausme. Kad beidzot viņa ļāvās aizvest sevi pie friziera, atklājās vēl viens sāpju iemesls – Džulijas āda zem savēlušā kažoka kārtas bija ilgstoši iekaisusi un uz gurna bija liels izaugums. Džulijas jaunā dzīve un atkopšanās sākās no šī brīža. Džulija ļoti alkst pēc uzmanības – viņai vajag sajust savu cilvēku blakus naktī un dienā, ir kompānijas dvēsele un ļoti patīk pastaigas – priekšzīmīgi iet pie pavadas. Mīl īstu mājas dzīvi ar gultu, dīvānu, cilvēku sabiedrību, gardumiem, lutināšanu…. visu, kas asociējas ar vārdu “mājas”. Veselība – jā, veselība vienmēr būs jāuzpasē profilaksei un sirdsmieram.
Tāda ir Džulija – īpaša un neatkārtojama – Džulija, kura gaida Savu Cilvēku.
Palīdzēsim viņiem satikties?
Dalieties ar Džulijas stāstu un ticēsim, ka viņi satiksies drīz! “
Nu jau Džulija atkopusies: operācija un terapijas;– saposusies: lieliski safrizēta un pastāvīgi piefrizēta:– socializēta, integrēta mājas dzīvei un samīļota.
Džulijai jābūt vienīgai sunītei mājās. Ar puikam vēl labi sadzīvo, bet ar meitenēm noteikti nē! Un viņa ļoti uz savu saimnieku orientēta – ļoti.
Vairāk par Džūliju – https://www.facebook.com/Ulubele/posts/270743385082558
Mans sapnis un vēlēšanās, lai vislabākās mājas un vismīļāko cilvēku sagaida Ulubeles terjeru omiņa Džulija, kuras liktenis diemžēl ir skarbs. Patversmē viņa nonāca bēdīgā skatā – tikai kārtu pa kārtai nogriežot viņas kažoku=dzīves pieredzi, atklājās uzkrātās, bet nerisinātās veselības problēmas.
Nu jau Džulija atkopusies: operācija un terapijas;– saposusies: lieliski safrizēta un pastāvīgi piefrizēta:– socializēta, integrēta mājas dzīvei un samīļota.
Džulijai jābūt vienīgai sunītei mājās. Ar puikam vēl labi sadzīvo, bet ar meitenēm noteikti nē! Un viņa ļoti uz savu saimnieku orientēta – ļoti.