Lora Ulubelē nonāca no baisiem dzīves apstākļiem – visu mūžu bija turēta kādā dārziņu teritorijā, ieslodzīta kastē. Nejaušas izlaušanās rezultātā viņa nonāca uz ielas, koda visiem, kas gadījās ceļā un tika nogādāta Ulubelē. Lora bija naidīga pret visiem, ilgu laiku neļāva nevienam pietuvoties. Demolēja savu voljēru, centās pārgrauzt restes, izlauzties, eksplozīvi demonstrēja savu niknumu par dzīvi, kādu tai nācies piedzīvot.
Tikai lēni un pamazām ļāva kādam pienākt tuvāk, vēl ilgāku laiku prasīja viņas pielikšana pie pavadas un iziešana pastaigā. Citus suņus neieredzēja ne acu galā, tāpēc Loras pastaigas bija ar konkrētiem cilvēkiem un konkrētos laikos. Katrs solis uz priekšu komunikācijā ar cilvēkiem bija liels sasniegums – gan darbinieku, gan kinologa – un ar laiku Lorai radās pat daži savi draugi brīvprātīgo vidū, ar kuriem kopā devās pastaigās.
Neticami likās, ka kāds būtu gatavs adoptēt suni ar tik smagu dzīves pieredzi un uzvedību. Katra adopcija tiek atbildīgi vērtēta no U komandas puses, bet “īpašo” iemītnieku adopcijas tiek izsvērtas un analizētas ilgi un pamatīgi – tā nekad nedrīkst būt mirkļa emociju iespaidā un notikt uzreiz. Nopietna ilgstoša iedraudzēšanās, kurā ne tikai iepazīstas cilvēks un dzīvnieks, bet kurā arī mēs labi un pamatīgi iepazīstam potenciālos adoptētājus.
Nu jau vairāk kā gadu Lora ir Mājās. Tas ir stāsts, kuru vērts izlasīt. Iedvesmai un apbrīnai. Par apņemšanos un mīlestības spēku. No sirds paldies Leldei un viņas ģimenei par Loras dzīvi! Atkal un atkal gribas atkārtot – redziet, ko var paveikt īsta mīlestība un apņēmība! 
Vēstule no mājām – LORA 
Sajūta, ka mājās ir četrkājains suņa draugs mūsu ģimenē nav sveša, tā mums ir gluži pašsaprotama nepieciešamība. Kopš pārvācos no ģimenes mājām un sāku dzīvot patstāvīgi, izjutu, ka jaunajā dzīvesvietā bez suņa nerodu mājīguma sajūtu. Es sāku lūkoties pēc sava četrkājainā drauga. Šobrīd skaidri atceros, kā šķirstīju dzīvnieku patversmes Ulubeles mājaslapu, nonākusi līdz pēdējai lapai es ieraudzīju neskaidru, tumšu un tagad šķiet pat vēlētos teikt – drūmu fotogrāfiju. Suns bija pie “cietās” pavadas, lai tas nespētu uzbrukt.
Jā, viņas voljēru rotāja uzraksts – “es kožu!” Šī fotogrāfija bija ievietota 4 gadus atpakaļ un šobrīd atminos, ka zvanot uz Ulubeli, es necerēju, ka šis suns vēl atrodas dzīvnieku patversmē. Liels bija mans pārsteigums uzzinot, ka suns vēl joprojām atrodas Ulubelē, taču nākamā ziņa mani pārsteidza vēl vairāk – suni nav iespējams adoptēt, suns ir agresīvs un tas paliks patversmē. Lieki piebilst, ka pēc 30 minūtēm es un mans tētis jau bijām Ulubelē, lai iepazītos ar šo “briesmīgo” suni. Suni, kuru neviens neizvēlas. Kādēļ mēs nolēmām tomēr doties uz patversmi? Man nav izskaidrojuma. Godīgi, mēs pat to neapspriedām.
Pirmā tikšanās ar Loru bija ļoti ekspresīva, viņa nezināja, kā viņai ir jāuzvedas, Lora, šķiet, centās sevi pasargāt no visas apkārtējās pasaules. Viņa leca līdz voljēra griestiem un ja to nebūtu, šķiet spētu aizlekt līdz pat mēnesim. Mēs lūdzām suni izlaist ārā, taču izrādījās, to nemaz nevar kurš katrs dzīvnieku patversmes darbinieks, jo ar Loru pastaigās gāja ne katrs. Satiekoties aci pret aci ar Loru, viņa bija ļoti haotiska, taču mans tētis uz viņu skatoties teica – tu neesi agresīva.
Jā… tā nudien bija. Lorai tikai bija nepieciešama mīlestība un mājas.
Tā sākās mūsu pusgadu ilgais ceļš uz Loras sirdi. Mēs braucām katru pārdienu uz patversmi ar viņu tikties. Sākotnēji mēs nevarējām pat vest Loru pie pavadas, to darīja Ulubeles darbinieks, jo tas bija bīstami, es drīkstēju vien caur voljēra restēm dot viņai kārumus.
Mēs izzinājām visu iespējamo literatūru un video pamācības, kā iegūt suņa uzticību un katru reizi braucām pie viņas ar jauniem trikiem, mums nebija pieredzes, kā suni padarīt par ģimenes draugu. Ilgus mēnešus cenšoties ar viņu rast kopīgu valodu, tas vienā pastaigā atrisinājās pavisam nejauši – Lora seko norādēm krievu valodā. Ilgie treniņi, kas ietvēra pavisam elementāras lietas kā – iešana pie pavadas neizraujot cilvēkam rokas vai atsaukšanās uz vārdu, Lorā pamazām izskauda dzīvniecisko haosu. Viņa kļuva kontrolējama, viņa klausīja komandām, viņa mums uzticējās, savā voljerā viņa mūs gaidīja atpakaļ katru dienu.
Arvien grūtāk pēc kārtējās ciemošanās patversmē bija doties prom, atstājot Loru, atstājot savu suni, līdz pienāca lielā adopcijas diena. Mums ļāva ņemt viņu mājās.
Lora šobrīd dzīvo laukos, šī vide viņai šķiet daudz piemērotāka kā mans Rīgas dzīvoklis. Viņa mīl doties peldēties kopā ar tēti. Skriet pa meža takām bez pavadas, viņa atsaucas uz savu vārdu un žigli, žigli ir atpakaļ, ja to sauc. Lēkt uz siena ruļļiem un … un arī klēpī.
Lora, liels 7 gadīgs Stafordšīras terjers nekad nepalaidīs iespēju iekāpt tēta azotē. Viņa steidz mūs izblusināt, ja pamasējam viņas ķepas… Lora nav vienīgais suns mūsu ģimenē. Franču buldogs Džaspers, kuru adoptējām no sarežģītiem dzīves apstākļiem, ir viņas kompanjons ikdienas gaitās – pastaigās iet tikai kopā, ēd kopā, vannojas kopā. Šāda respektabla uzvedība starp Džasperu, kurš vienmēr bijis vienīgais suns ģimenē un Loru, kuru pastaigās nebija iespējams noturēt pie pavadas, ja garām devās cits patversmes suns, bija liels pārsteigums mums pašiem.
Galu galā Lora kļuva par mūsu ģimenes suni ne gluži pašmācības ceļā apgūtās dresūras dēļ. Lora kļuva par mūsu ģimenes suni, jo mēs viņā saskatījām ko vairāk, mēs viņā saskatījām ko tādu, ko citi neredzēja aiz skaļās riešanas un raušanās, un lēkšanas.
Un es domāju, lielāka suņa mīlestība, kāda nāk no viņas, nav iedomājama, kaut arī reiz viņas sirds bija tik salauzta, ka bija gatava saplosīt visus. 
