Pērnā gada 8. septembrī mēs ULUBELĒ paņēmām mazu kucentiņu. No pieciem brālīšiem, kas atrasti pamesti kādā kastē Latgalē, kurus kāda līdzjūtīga sirds atvedusi uz Ulubeli, mūsējais bija pēdējais. Cepuri nost, mana cieņa un apbrīna Ulubelei, kurā no sirds rūpējas par pamestiem dzīvniekiem jau 20 gadus, rūpējoties par viņiem neierobežotu laiku. Patversme nesaņem nekādu atbalstu no valsts, bet pašvaldību finansējums 14 dzīvības dienām sedz mazāk par 5% no nepieciešamajiem līdzekļiem.
Savu jauno sunīti mēs nosaucām par Rūdi. Dzīvojam Jūrmalā un pārvedot Rūdi mājās, vispirms izrādījām viņam visai palielo dārza teritoriju, tikai pēc tam ievedām mājā. Sākums bija tradicionāls – zobiņi niezēja, visu gribējās noraut, aizstiept un grauzt… Sākot ar apaviem, drēbēm, galdiem, krēsliem, tapetēm un sienām, līdz grāmatu plauktam. Gaume Rūdiņam bija laba, vislielāko interesi izraisīja „Dons Kihots”. To visu apzinoties, interjers bija kardināli jāmaina, apavi, drēbes u.c. jāliek drošās vietās, brīdinot tā darīt arī radus un draugus, kuri bieži apgrozās mūsu mājā. Reizēm jutos kā augstas klases spiegs, paredzot vismaz piecus iespējamos notikumus uz priekšu. Līdzīgi arī dārzā. Iestādītās atraitnītes jāizliek ārpusē aiz vārtiem, atvērtās siltumnīcas durvis jānobloķē utt.
Iedzerot kādus baldrijāņa pilienus un apzinoties, ka paši neesam tik gudri, vispirms pasūtījām apmācību kursu, kas mums tika atsūtīts internetā, bet pirms neilga laika tomēr sazinājāmies ar suņu apmācības speciālisti Līgu, sarunājot Rūdim individuālo treniņu. Tikšanās notika neitrālā teritorijā, aiz sētas, kopā gājām pastaigāties pa ielu, uzklausot Līgas norādījumus, kā kurā situācijā rīkoties un izturēties – par komandām „meklē”, acu kontaktiem, uzmanības pievēršanu, spēles elementiem, aktivitātes un miera režīma ievērošanu utt.
Laiks rit, sākumā Rūdis, dodoties pastaigās, bija visai bailīgs, viņu satrauca garām braucošās mašīnas, cilvēki, trokšņi… Bet mums blakus ir mežs, ejam ar viņu staigāt uz mežu, kas sunītim patīk.
Rūdis aug, paliek prātīgāks, saprotošāks,1.jūlijā viņam būs gadiņš, pēc rakstura ir ļoti mīļš. Visi esam priecīgi, ka viņš mums ir – uzticīgākais cilvēka draugs.
Nevaru aizmirst, kā kādreiz man teica kāda veca māksliniece:
„Suns ir uzticamāks pats par sevi!” Mums viņš ir daļa no dzīves, mēs viņam – visa dzīve.
