Tā nu dzīvē sagadījies, ka Līgas un Kikas ģimenes dzīvo vienās mājās, audzina, skolo un mīl tos pašus kaķus, abas jau kopš seniem laikiem ir U komandas neatņemama sastāvdaļa un Ulubeles slimo, īpaši kopjamo un izauklējamo minču labie gariņi – īstas kaķu vārdotājas.
Tāpēc Līga stāsta par viņu abu kopīgās mājas kopīgajiem kaķiem.
Pēcītis, vēl mājās dēvēts par Pēci, Piču vai Petjku, mūsu ģimenē ienāca tālajā 2012. gadā kā 8 mēnešus jauns kaķēns. Nokļuvis patversmē, viņš iekaroja Kikas sirdi uzreiz. Mazliet sabijies un bikls, tomēr Kikas glāstus tverošs, ieslēdza savu murrājamo tik skaļu ka ausis krita ciet! Ceļš uz mājām, uz mājām, kuras būs vienīgās. Šodien Pēcis, jau desmit gadus vecs runcis, mājas mieramika un vēl joprojām visskaļākais murrātājs, glāstus un uzmanību baudot, dzīvo kopā ar saviem sugasbrāļiem kuplā kompānijā.
2013. gadā patversmē nonāca, pelēks un pūkains, jau pieaudzis ruņčuks, pārbijies no daudzajiem kaķiem apkārt, ņaudēja cauru dienu. Tobrīd Līga aprūpēja kaķus tajā blokā un, protams, arī pelēko skaistuli pamanīja un sadzirdēja uzreiz. Atlika pavērt būrīša durtiņas un kaķis jau bija klēpī un tā dienu no dienas, kā mazulis, visu dienu klēpī vai cieši blakus. Viņš pats mani izvēlējās, kaut gan mājās jau divi ruņči bija…bet kur jau divi, tur trešais nebūs par daudz. Mājās iesaucām par Pušķi, Pūci vai Punci, tas atkarīgs no blēņu skaita dienā, jo uz tām viņš ir meistars. Visu, kas nebūs piesiets koridorā, noteikti uznesīs uz otro stāvu un kā pavadījumu vēl skaļi ņaudēs kā būtu ko nomedījis. Klēpī gan vairs īsti nepatīk, jo brīvība ir būt neatkarīgam.
2016. gadā mums ģimenes pieaugums ar vēl vienu svītraino, jau kā ceturto no kaķiem…. mīļais Tasis, Tassīts vai Tazīts, liekas, ka augumā nav paaudzies kā paņemts kaķēns, tikai prātā ņēmies. Viņš patversmē bija kā maza lellīte, kuru varēja ietīt sedziņā un nēsāt opiņā. Taču mājās ir neatkarīgs, nu jau pieaudzis runcītis. Klēpī vairs nepanēsāsi un sedziņā neietīsi. Taču mīlestība smeļās pāri malām un cilvēka uzmanība viņam ir ļoti svarīga, tāpēc sava deva glāstu un silta vietiņa padusē ir obligāta katru dienu.
Jāpiemin, ka mūsu ģimenē ir pieci ruņčuki, trīs no viņiem ir Ulubeles kaķubērni un pēdējais ir paglābts no ielas, salā un savainotu ķepu, tā kā mums ir liela kompānija. Visiem pietiek uzmanības un mīlestības! 
Mūsu Ziemassvētku sapnis un vēlēšanās: Lai Mājas būtu Ulubeles Čiepai
Gadu atpakaļ, pašā Vecgada vakarā, patversmē nokļuva Čiepa, maza augumiņa, trausla, melnbalta kaķenīte, apmēram 5 gadus jauna. Nobijusies, nosalusi un izsalkusi. Cilvēka glāstus nezinādama, ļoti sargāja sevi no visa svešā.
Taču tagad Čiepa ir mīlestības pārpilna, glāstu alkstoša un jau drošu skatienu lūkojas katra atnācēja acīs.
Viņa gaida, ļoti pacietīgi gaida. Tūlīt būs gads, kopš viņa gaida savu cilvēku šeit. Mans Ziemassvētku sapnis – lai atnāktu viņas cilvēks, ar mīļām rokām, klusu balsi un siltu klēpi, kur saritināties un šo Vecgada vakaru sagaidīt mājās, jau savās mājās.
