2012.gada 3.maijā, mūsu ģimenei pievienojās divas kaķu meitenes – viņas kļuva par Adeli un Pūci.
Sākumā viņas bija ļoti nobijušās, taču dienu pēc dienas, ar lielu pacietību šīs kaķenītes kļuva par ģimenes locekļiem. Ar dažādām izdarībām viņas ir iemantojušas mūsu mīlestību, un katru dienu nebeidz pārsteigt un ienest dzīves ikdienā lielu, platu un priekpilnu smaidu ikkatrā no mums.
Labvakar,
kā jau solīju, te būs dažas bildes no Vilsona ceļojuma uz Liepāju un viņa jaunie saimnieki 🙂 Un vasarā mazais dzīvos pašā jūras krastā vasarsmājā, varēs elpot svaigo priežu gaisu un iet peldēties, ja būs vēlme.
Nu tā mūsu mazais skaistulis dzīvojās ārpus patversmes – manuprāt, izskatās tīri apmierināts ar jaunajiem dzīves apstākļiem, smaidīgs un laimīgs, ka pat atcerējies jaunības dienas un sācis skriet – jā, ne vien rikšot, bet skriet viņam ik pa laikam patīk, tātad kauliņi nesāp, tas priecē 🙂
Ar cieņu,
Jūlija
Sveiki!
Nosūtu Jums bildi ar Rūtu, lai gan viņai ir jauns vārds iedots – Renda 🙂
Labdien!
Liels paldies par ieteikto suņu Bonijas un Klaida (tagad Boss) pareizo un atbilstošo izvēli. Tāpat liels paldies par visām praktiskajām rekomendācijām un ieteikumiem, kuri ļoti palīdzēja suņu ātrai adaptācijai un arī ikdienā. Abi suņi ir lieliski, pilda savu misiju un mēs esam kļuvuši nešķirami.
Arī kinologs un vetārste viņus novērtēja ļoti labi.
Bonija ir atdzīvojusies un biežāk rej nekā Boss un balsis abiem vienādas un neredzot nevar tās atšķirt. Katru dienu es viņus arī uz brīdi ielaižu telpās, kad viņi apskrien teritorijai otrā pusē. Šodien Boss dežurēja otrā pusē, tapēc arī viņš ir telpās. Vispār tiešām viņi dala dežūras laukumus un laikus.
Vēlreiz liels paldies un lai Jums visiem veicas!
Ar cieņu Juris Cēsīs
Sveiciens no Racēja,
tagad mani sauc Rokijs, laikam atvasinājums no vārda “rok”. Jau divus mēnešus esmu jaunajās mājās, man ir sava istaba un sava gulta, un liels pagalms. Tur varēju arī labi parakties, bet tas laikam manai jaunajai ģimenei nepatika. Kur lai es tagad parokos, ja dobēm riņķī sētiņas?
Vēl man ļoti patīk braukt ar mašīnu jo mani interesē viss jaunais. Cik saprotu, mans draugs saimnieks saka, ka esmu gudrs, paklausīgs suns. Bet saimniece saka, ka es esmu liels mīļumiņš.
Sveicinu visus patversmes draugus un arī tos, kas man palīdzēja atrast jaunas mājas.
Rokijs
Sveiki!
Atrakstām, jo pagājis jau vairāk kā mēnesis, kopš pie mums mīt runčuks no jūsu patversmes. Norunājām, ka pēc laika dosim ziņu, kā kaķis iedzīvojies. Par laimi – ļoti labi šim te patīk.
Runci paņēmām tieši Ziemassvētkos, tāds kautrīgs un bailīgs būra stūrī gulēja. Tad viņam bija 4,5 mēneši, bija atvests no mirušas tantes dzīvokļa, laikam. Domāju, pēc pievienotajām bildēm atpazīsiet.
Visu ceļu uz jaunajām mājām runcis bija nobijies. Arī atvests mājās, uzreiz noslēpās zem kumodes. Un tā viņš tur nosēdēja divas dienas! Ne ēda, ne dzēra, ne uz tualeti vajadzēja. Ar draugu jau sākām baidīties, ka būs ūdens ar pipeti mutē jālej, bet, laikam saprazdams, kas šim draud, naktī izlīda ārā un gan paēda, gan padzēra. Ar nākamo nakti jau krietni labāk, bet dienā vienalga ļoti bailīgs un visur slēpjas. Pēc nedēļas jau spēlējās ar pelīti, ar tualeti vispār bez problēmām, arī dūšīgi ēd un dzer, bet tikko pamana cilvēka stāvu, tā žvikts zem kumodes vai aiz aizkariem. Sākām bažīties, ka runčuks būs ļoti klusiņš, bailīgs, ņaudiens būs drīzāk kluss pīkstiens.
Taču vēl divas nedēļas pierodot pie cilvēkiem, dauzoņas gars sāka ņemt virsroku pār kautrīgumu.
Vārdiņu bija grūti izvēlēties, bet no sākuma joka pēc iesaucām par Šiku (šiko mantiņu dēļ). Tā arī visbeidzot palikām pie vārdiņa Šiks.
Tagad Šiks ir ļoti draisks, bet nepārspīlējot ar plēšanu, gāšanu, bļaušanu vai ārdīšanos naktī. Ļoti feins runcis. Kad kāds cilvēks ir uz divām kājām, tāds bijīgs nedaudz joprojām, bet ja guļus – tad kāpj virsū, nāk murrāt (daudz un bieži murrā), mīļoties, staipīties. Pa naktīm parasti guļ gultas galā kopā ar mums. Lai arī diezgan aktīvs no rītiem, netrokšņo, kamēr kāds no mums nav devis mājienu, ka esam pamodušies. Uzreiz stāsta, ka nav brokastis iebērtas. Lielākā nodarbe, kopš draugs uzsēdināja Šiku uz palodzes palūkoties, ir vērot putniņus, suņus un mašīnas.
Kopumā runčuks ir ļoti labi iedzīvojies, dūšīgi ēd, kārtīgs ar tualeti un ļoti, ļoti mīlīgs.
Paldies par iespēju šādu feinu kaķi adoptēt!
Fotosveicieni no mūsu skaistās Anielas, kas devās uz jaunām mājām Anglijā 🙂
Labdien, šī ir Zita.
Viņai iet labi, atpakaļ nebrauksim,
Helēna
Suņuks jau pierada pie jaunajām mājām pirmajā dienā un šeit ir dažas bildītes!!!
Sveiki, Ulubeles iemītnieki!
Būs jau pagājuši gandrīz 3 mēneši, kopš paņēmām kaķi no dzīvnieku patversmes Ulubele. Protams, tur bija tik daudz jauku dzīvnieku, kurus gribēju paņemt līdzi, bet nodoms bija tikt pie kaķa. Principā, notika kā parunās – kaķis izvēlējās mūs. Iespiedām nabaga kaķi mazā kastē un vedām mājās.
Nabags bija ļoti pārbijies. Ievedot mājās, kaķis žigli paslēpās zem gultas un pavadīja tur vismaz 7h. Lai nu kā, mēs nenoturējāmies un vilinājām šo ārā ar ēdienu un ūdeni. Laikam saprata, ka nekas ļauns tur nebūs, viņš lēnām sāka sadraudzēties. Bija ļoti tramīgs un bailīgs no visām skaņām.
Iesaucām vārdā Čipis. Likās ļoti atbilstoši un tā vien bija, ka viņš savu vārdu attaisnoja laika gaitā. Nu jau Čipis ir kļuvis mazliet vecāks, izlutinātāks un daudz jautrāks. Protams, kaķis ar raksturu, un redzams, ka pagātnē viņam ir bijuši savi stiķi iemācīti.
Čipim ir liela vājība pret mazām spēļu pelēm un putniem aiz logiem. Jaunajās mājās jūtas kā “kings”. Cenšamies audzināt un mācīt, ko var un ko nevar.
Vispār jau Čipis ir ļoti attapīgs kaķis, tikai arīdzan proporcionāli tikpat spītīgs – viņš māk iespaidot cilvēku ar savu uzvedību, mēģinot panākt sev vēlamo rezultātu.
Čipis nav izvēlīgs ēdienos, bet ļoti mīl ko jaunu pagaršot un nedod dievs tu aizmirsīsi viņam ko atnest. Pa lielam Čipis ir rīta putns, agri ceļas, kārtojas, modina saimniekus kā nu māk un bezgala daudz spēlējas. Reizēm mēs prātojam, vai Čipis vēl atceras Ulubeli, un tā vien šķiet, ka patversme ir atstājusi lielu un labu iespaidu, jo izdzirdot cita kaķa ņaudienus viņš aktīvi sāk meklēt viņus, kas tikai nozīmē, ka patversmē ir gana jautri spēlējies ar pārējiem draugiem.
Kopumā mēs sava un Čipa vārdā varam teikt paldies Ulubelei, ka dāvāja mums to prieku ikdienas rūtīnas dzīvē.