Dižciltīgie alabaji Belka un Zuha Ulubelē bija īpaši – sava iespaidīgā izmēra un koši baltā kažoka dēļ pamanāmi jau pa gabalu. Un daudzi aiz respekta turējās tikai pa gabalu 😉 9 gadus vecie Belka un Zuha Ulubelē nonāca kopā – no kāda pavairotāja, kurš uzskatīja, ka abi sava vecuma dēļ kļuvuši par apgrūtinošām un bezvērtīgām lietām, no kurām jāatbrīvojas.
Viņi patversmē nodzīvoja pusotru gadu un šajā laikā pamazām radinājās pie cilvēkiem un sabiedrības – kļuva par sociālām būtnēm. Zuha – ar savējiem bija labsirdīgs un lādzīgs, Belka – dāma ar raksturiņu un savām prasībām, bet lielu mīļuma devu azotē. Paldies Ludmila un Eduards, kuri veltīja īpašas rūpes un uzmanību šiem diviem iespaidīgajiem milzeņiem, kurus “saimnieks” visu dzīvi uzskatījis par lietām, nevis dzīvām jūtošām būtnēm ar sirdi un spēju mīlēt.
Belka un Zuha bija pieraduši būt kopā, viens bez otra negāja pastaigās, tāpēc adopcija bija iespējama tikai abiem kopā.
Kādā rītā pirms pusgada Aļona saprata, ka viņas nākamie suņi noteikti būs alabaji: tieši divi – puika un meitene un tieši pieauguši suņi, nevis mazi pūkaini kucēni. Aļona šo šķirni pazina gluži labi, jo kādreiz viņas draugam bijis alabaju pāris, kuri izauga un izskolojās turpat acu priekšā. Visu šo pusgadu cītīgi studēja pieejamo informāciju par alabaju šķirnes īpatnībām, līdz kādā dienā Fb pamanīja stāstu par diviem nopietniem alabajiem Ulubelē – Belku un Zuhu.
Aļona saka: “Sapratu, ka jāaizbrauc apskatīt un iepazīties. Nolēmu tā – ja jutīšu, ka saderam, tad ņemu abus. Satikāmies un sapratām, ka saprotamies un ka tiekam ar mammu uzņemtas par savējiem.” Pagāja nedēļa sagatavošanās darbiem, lai abus milzeņus godam varētu uzņemt mājās. Un tad viņi brauca.
Tagad Belka un Zuha ir saimnieki lielās lauku mājās. Viņiem gan ir savs voljērs ar nojumi un siltām būdām, kur vārtiņi visu laiku vaļā, bet viņi priekšroku dod brīvai dzīvei pa visu 1,5h lielo teritoriju un siltām salmu migām iekštelpās. Vienmēr abi kopā. Viņi pieskata teritoriju, sargā no svešiniekiem (tai skaitā kaimiņu kaķiem) un ļoti ātri iejutušies ģimenē.
Saimniece un mamma barotāja ir Aļona, bet visi jo īpaši mīl omīti – viņa lielos lāčus lutina un pieskata pa dienām, kamēr pārējie darbā.
Vienīgais klupšanas akmens pilnīgā iejušanās procesā vēl ir vistas! Zuham patīk viņas padzenāt, bet Belka tās uzskata par apdraudējumu saviem salmos saslēptajiem gaļas gabaliņiem, tāpēc uzmanīgi pieskata, lai neviena netuvotos.
Bet saimniece saka, ka tas ir tikai laika jautājums, “jo abi suņi ir paklausīgi un neticami gudri, kam visu var iemācīt!”
Sveiciens visiem no Belkas un Zuhas – no īstiem lauksaimniekiem! Un no viņu saimnieces Aļonas, kura saka: “Suņus mīlam un lolojam ļoti ļoti!”
Paldies, Aļona, par šo sirdsdarbu! Lai jums sirsnīga un mīļa kopādzīvošana!
♥️ ❗️Mēs visi kopā esam padarījuši un varam padarīt šo satikšanos iespējamu – Ulubeles iemītnieka un viņa Cilvēka satikšanos! Pēc likumā strikti noteiktajām 14 dienām vai pēc no-kill patversmes principa – vienalga 14 dienām, 14 mēnešiem vai pat daudziem bezcerības gadiem! ♥️
