Sveiciens no Berimora (Jančuka)
Šodien paiet gads kopš pirmo reizi Ulubelē tikos ar Jančuku, tagad Berimors.
Viņa īsto vārdu uzzināju caur internetu, viena sieviete viņu atpazina un atrakstīja, ka viņu sauc Berimors un visu savu dzīvi nodzīvojis pie bomžiem. Gadījies gudrs bomzis, kurš viņu mācījis, viņš tiešām izceļas ar gudrību, tā sieviete rakstīja, ka Berimors uz ielas stāvējis pie sarkanās gaismas, tik nezin kā nabadziņš pakļuva zem tramvaja.
Un uz savu vārdu viņš uzreiz atsaucās, bet citādi to pirmo nedēļu nekādi mums negāja ar tiem vārdiem. Mīļvārdiņš ir Zaķīts, nu to viņš arī zin.
Tā viņš ir dzīvespriecīgs, mēs jau vienmēr esam kopā. Kaut kad ziemā viņam kreisā augšējā lūpiņa sāk tā vilkties uz sānu sevišķi ir redzams, kad viņš smaid, vetārsts teica, ka tur kāds nervs ir pabojāts un ar to kājiņu jau pieklibo, bet tas jau netraucē skriet.
Nu nevar jau visu uzrakstīt, bet abi esam priecīgi, ka esam kopā, vēlreiz mīļš paldies par Berimoru un aizsūtu dažas bildītes.
