Labdien!
Pirms diviem gadiem pie jums aizbraucām un izvēlējāmies sev kaķēnu, kuru nosaucām par Billiju, apsolījāmies, ka atsūtīsim foto ar to, kā tad nu esam iedzīvojušies, bet aizmirsām, tagad – labāk vēlu, nekā nekad. Nu tad, mūsu stāsts….
2010.gada 3. janvārī es un mana ģimene devāmies uz Ulubeli, lai paņemtu aizbildniecībā kaķēnu. Vēlējāmies tieši kaķēnu, jo mājā jau bija suņu kucīte, kurai bija apritējuši jau 10 gadi, un viņai vieglāk būtu sadzīvot ar tādu mazu un nevarīgu, nevis kaķi ar untumiem un raksturu. Kad aizbraucām pie jums un mums tika paziņots, ka ir tikai viens kaķēns, sapratām, vienalga, kāds izskatīsies, tas ir mūsējais. Kad mūs aizveda pie būrīša, kurā iekšā dauzījās mazais Billijs, prieka asaras nespējām valdīt. Viņš bija apburošs, nekas, ka ar aplaustām ūsām un izspūrušu spalvu. Paņemot rokās, viņš kāpelēja pa galvu un gribēja dauzīties, kā nekā, bija jau tikai 3 mēnešus vecs. Aizgājām nokārtot visus dokumentus, samaksājām par potēm un, satinuši mazo Billiju segā, kāpām mašīnā un vedām mājup. Billijs un suņu meitene Brenda sapratās jau pirmajā brīdī, lai gan, Brenda dažbrīd pamācīja mazo par to, kas un kā dzīvē notiek, bet tagad abi ir nešķirami.
Pamazām, pamazām un nu jau Billijs no kautrīga kaķēna ir izaudzis par kārtīgu runci. Apvēlies miesās un ar tādu raksturu kā jau īstam kaķim. Lepns un izvēlīgs.
Bet, lai vai kā, no visas sirds priecājamies, ka Billijs ir ticis pie mums, paldies, ka ir Ulubele!
Paldies Jums saka – Annija un Billijs!