Blekijs ir vēl viens īpašais Ulubeles “long-term” jeb ilgtermiņa iedzīvotājs – patversmē kopš 2015.gada februāra.
Šajās dienās aprit apaļi 5 gadi, kopš viņam vairs nebija savu iepriekšējo māju, bet bija Ulubele. Nācis no Bolderājas apkaimes – bezsaimnieku un pamesto dzīvnieku joprojām neizsīkstoša avota.
Sākumā Blekijs tika uzskatīts par nopietnu suni ar sarežģītu raksturu – viņš atzina tikai labi pazīstamos un arī tos vēl dažkārt mēģināja “pārbaudīt”. Ne tāpēc, ka nikns, bet tāpēc, ka dzīve bija mācījusi neuzticēties. Ar gadiem Blekijs saprata, ka mēdz būt arī citāda attieksme un citādi cilvēki, ka var būt prieks kādu gaidīt, sadraudzēties un doties garās kopīgās pastaigās.
Taču Blekija dzīve bija un palika vien patversmes robežās. Viņa draugi brīvprātīgie gan stāstīja par viņu stāstus un dalījās ar bildēm cerībā, ka kādam iepatiksies, bet bildēs Blekijs izskatījās vien parasts, melns suns, bez īpašas “odziņas” un ja nav efektīga eksterjera un īpaši izdevušies foto, tad tajos stāstos īsti vairs nav intereses ieklausīties…
Tatjanas un Jura ģimenes mīlulis suņuks bija aizgājis citos medību laukos, sirds sāpēja, bet mājās bija tukšuma sajūta. Viņi nolēma atbraukt uz Ulubeli tikai apskatīties, apņēmušies, ka vedīs kādu mājās tikai tad, ja patiešām iekritīs sirdī. Kopā ar darbinieku izstaigājuši visu patversmes teritoriju, apskatījuši visus suņus, Tatjana un Juris godīgi atzina, ka šoreiz laikam brauks mājās divi vien.
Un tad kā filmās – atvadoties, pa ceļam uz vārtiem pagalma voljērā pamanīja opīti Blekiju. Pēc kopīgas pastaigas vairs šaubu nebija – Blekijs brauks uz mājām!
Tagad Blekijs bauda sava dārza un teritorijas plašumu, mežmalas klusumu un divu brīnišķīgu cilvēku – Tatjanas un Jura nedalītu uzmanību. Taču papildus tam katrā izdevīgā brīdī Blekijs bauda garas pastaigas pa mežu. Tatjana stāsta, ka viņu tuvējais mežs ļoti līdzīgs Līču mežam, tāpēc Blekijs tur jūtas kā mājās – šķiet, ka viņš tad lepni izvadā pastaigās saimniekus. Sava siltā būdiņa un sava saimniecība – Blekijs jūtas lieliski un arī saimnieki viņu sajūt kā savējo kopš laika gala.
Šobrīd Blekija lielākais izaicinājums ir stirnas un citi meža zvēri, kuri dienā un naktī staigā turpat aiz žoga un pastaigu laikā mežā izskrien pašā deguna galā. Blekijs kā kārtīgs mājas sargs to, protams, nevar paciest, taču ar katru dienu reakcija kļūst savaldīgāka un situācija saprotamāka – lai tak skrien! 😳
Paldies, Tatjana un Juri par to laiku un to dzīvi, ko dāvināt senioram Blekijam – par ģimenes un māju sajūtu!
