Šis būs stāsts par Doru, jaunu meiteni… suņu meiteni. Mēs satikāmies pirms diviem mēnešiem, bet… neapstulbām no prieka par šo tikšanos. Tagad nespējam iedomāties, ka varētu būt pagājuši viņai garām.
Pēc mūsu mīļās Eiras aiziešanas zinājām, ka mums atkal būs suns un ka tā būs kāda dvēsele no patversmes. Ar Doru mūs iepazīstināja, jo meklējām jaunu meiteni. Dora esot suns, kurš nespēj dzīvot patversmē – pamazām iznīkst stresa dēļ. Un tāda viņa tiešām bija – vāja, satraukta un pret mums pilnīgi vienaldzīga. Mēģinājām vest pastaigā, sadraudzēties. Nekā. Pieplaka pie zemes un no visa spēka vilka atpakaļ uz patversmi – vietu, ko zina. Sapratām, ka mums viņa jāņem. Jo bija žēl.
Braucot prom no patversmes, Dora nedaudz smilkstēja, bet apbrīnojami ātri nomierinājās un pat nedaudz iesnaudās mašīnā. (Patiesībā viņa no patversmes aizbrauca kā Bora, bet, paskatoties uz viņu, kļuva skaidrs, ka šāds vārds viņai ir par asu, par skarbu, vajadzēja ko maigāku un mīļāku, jo viņa ir meitene ar puikas balsi, kad rej, bet ar ļoti jūtīgu dvēseli. Izlēmām par Doru, lai skanētu līdzīgi.)
Pirmajā dienā mājās Dora bija ļoti nedroša. Ne mūsu dēļ. Mūs viņa ātri pieņēma kā nenovēršamību – laikam saprata, ka nav variantu…
Viņa baidījās no visa – no kaimiņu suņiem , no cilvēkiem, kas gāja garām pa ielu… Baidījās apiet mājai ap stūri. Vienīgais, ko viņa gribēja noteikti darīt, – ēst. Paēdusi saņēma drosmi un beidzot atgūlās uz zemes. Vērojām, kā viņa pūlas neaizmigt, bet palikt nomodā – kā mazs bērns, kurš cenšas noturēt galvu, bet uzmācīgi nāk miegs. Vakarpusē mēģinājām iet pastaigāties, bet tas beidzās ar to, ka pastaiga ieilga, jo viņa bija jāpierunā iet tālāk – Dora nesaprata, ka ejam pa apli un tuvojamies mājām no otras puses, viņai šķita, ka vedam viņu arvien tālāķ prom.
Visu otro dienu viņa gulēja. Visur un visu laiku. Jo beidzot apkārt nebija citu suņu, nebija jārej, nebija jābūt nomodā. Bija iestājies miers. (Piebildīšu, ka viņa nerēja vispār pirmās trīs nedēļas.)
Un otrā diena bija baisākā diena mums, jo Dora viegli iekoda mūsu meitai sejā. Mums sākās panika. Kā būs? Ko darīt? Ja viņa apdraud mūsu bērnu, tad skaidrs, ka palikt nevarēs. Pilnīgs izmisums un neziņa. Apziņa, ka tavā mājā ir tev pilnīgi sveša radība, kurai tu esi vienaldzīgs, vienīgais, ko viņa grib, ir, lai tu iedod viņai ēst. Cerību deva fakts, ka no rīta pēc pamošanās viņa bija bijusi tik laimīga, mūs ieraugot, ka lēkāja, smilkstēja, mēģināja nolaizīt visu, ko vien var cilvēkam nolaizīt – seju, rokas, kājas…
Turpmākās dienas ļoti uzmanīgi un nopietni viņu vērojām, lai saprastu, kāda viņa ir… Neatstājām vienu pašu ar bērnu. Un kļuva skaidrs, ka kož viņa no mīlestības – kā mazs kucēns.
Dora, mūsu skatījumā, ir 1,5 gadus vecs suns ar kucēna būtību. Kucēns, kuram nav bijusi kucēna bērnība. Pirmajās dienās mēģinājām viņu iesaistīt rotaļās – viņa pagāja malā un vēroja, kā mēs spēlējam bumbu, – viņa bija radusi tikai vērot, bet nepiedalīties. Cik bijām priecīgi, kad ari viņa sāka spēlēties. Un tagad viņai ļoti patīk spēlēties, viņa pati mūs aicina to darīt, nesot savas mantas, saucot ar visu augumu.
Nākotnē darba ar Doru vēl ir daudz. Bet mainījusies šo divu mēnešu laikā viņa ir krasi: ejam garās pastaigās, un Dora vairs nebaidās, ja pretī nāk cilvēki (viņai nav bail no auto, no trokšņiem, mazliet vēl piesargājas no lielajiem kravas auto, bet iepriekš, ja pretī nāca cilvēki, viņa slēpās, gribēja iet atpakaļ uz mājām; nelielā iedobe uz galvas liecina, ka viņa bērnībā ir cietusi no cilvēka rokas; patversmē viņa nonākusi 7 mēnešu vecumā), ir sadraudzējusies ar kaimiņu suņu puiku viņas vecumā un sešgadīgo kaimiņu kucīti – tiesa, no šīs draudzības cieš manas puķudobes, kuras iepriekšējais suns respektēja, bet Dora vēl ne).
Dora ir pārstājusi negausīgi rīt ēdienu, tas pat paliek neapēsts (iepriekš ēda pārlieku daudz). Toties tagad aste Dorai aug no “īstās vietas” – no dibengala, vairs neizspiežas gūžas kauli un ribas. (Doras kaulainuma dēļ kāda kundzīte uz ielas mēģināja man pastāstīt, kur viņai ir izkritis desas gabaliņš – lai es iedodot sunim apēst. Sākām runāties, un izrādījās, ka viņa padomājusi, ka es savu suni kārtīgi nebaroju, ja jau viņa ir tik kārna…)
Dora ļoti piesardzīgi vēro svešus cilvēkus, kuri ienāk mūsu pagalmā. Ir cilvēki, uz kuriem rej un bož spalvas, ir cilvēki, kuriem ļauj pēc kāda laika sevi paglāstīt. Bet pilnīgu uzticību neizdosies uzreiz iegūt, tā ka viņa ir labs mājas sargs.
Pret mums viņa ir ļoti mīļa. Raksturs viņai ir jauks, atliek tikai audzināt, tā ka garlaicīgi nav.
Ar cieņu,
Inga Bērze
