Sveiciens!
Te raksta Čība (arī Čībuks, Čibabū, Čībulis). Pirms vairāk kā gada (man bija tikai 3 mēneši!) riktīgi apčakarēju savus pirmos saimniekus un aizbēgu prom – tas viss tikai tāpēc, lai nokļūtu Ulubelē, satiktu Lizu, un dzīvotu savu luksusa dzīvi.
Šodien (20.03.21) aprit tieši gads, kopš nokļuvu mājās, kur iederos. Man ļoti patīk citi dzīvnieki un cilvēki (atskaitot zirnekļus un pastnieci), man bail no maisiem, mans dzīves mērķis ir nozagt visas pasaules zeķes.
Esmu dāma ar savu galvu uz pleciem, bet šo to varam sarunāt (ja rezultātā man pakasa aiz auss). Ātrākā suņu laukumiņā. Vismīļākā esmu rītos – staipos, žāvājos, guļu virsū Lizai un neļauju celties augšā: tā kā pa dienām man jābūt zibenszellim, izgulēties vajag uz simts procentiem.
Kopumā, dzīve ir izdevusies – mani šībrīža cilvēki tur līdzi maniem apgriezieniem un vēl joprojām katru dienu iemācos ko jaunu par pasauli.
Ulubelei bija ļoti nozīmīga loma manā dzīvē – tas bija pagrieziena punkts, neaizstājama sastāvdaļa manā “saimnieku samainīšanas” plānā. Paldies!
Es un Liza sūtam bučas. Katram sunim ir savs īstais cilvēks, un otrādāk. 
Čība & Liza
