Gabaliņš no viena suņa dienasgrāmatas…
Sveiki visiem, nu ir pienākusi mana kārta pastāstīt, kā man tagad iet.
Dzīvē man ir gājis visādi, kur un kā nu tikai es neesmu dzīvojis pēdējo 5 gadu laikā. Viss tas murgs beidzās tad, kad ļoti mīļa meitene vārdā Tatjana, kas paņēma manu dēliņu Lučiku no tās mājas, kur kopā dzīvojām, paņēma arī mani un aizveda uz Ulubeli kopā ar manu citu dēliņu (nu jā, esmu daudzbērnu tēvs 🙂 ). Tur es pavadīju gandrīz divas nedēļas.
Tur bija labāk, tur mani veda pastaigās un baroja. Bet tik un tā bija skumji. Kādu dienu atbrauca viena meitene, apskatīt kā mums ar dēliņu iet un kas mēs tādi esam – entlebuhas ganu suņi. Mans sīkais atteicās ar viņu iet pastaigāties, bet es biju ar mieru, jo meitene man likās simpātiska. Tā nu mēs bišķiņ pastaigājām pa mežu, viņa ar mani visu laiku runāja un man ienācis prātā, ka viņai ir laba sirds un viņa mani paņems pie sevis. Tāpēc uzvedos ļoti ļoti klusi, lai viņa nepārdomātu. Bet mēs atnācām atpakaļ, mani ielaida atpakaļ voljerā un viņa aizgāja. Kā es pārdzīvoju, es tik skaļi un acīmredzami mēģināju viņai padot ziņu, ka gribu braukt ar viņu kopā… bet.. viņa tik un tā aizgāja. Man atkal palika skumji.
Tā es nosēdēju voljerā vēl kādas četras – piecas dienas, skumstot un nezinot, kas mani gaida. Bet tad, vienā dienā šī meitene atgriezās. Kopā ar kaut ko mazu rudā krāsā. Un mēs atkal gājām pastaigā visi kopā un tad es sapratu, ka man jāiepazīstas ar šo mazo suņa dāmu. Nu es tak esmu džentlmenis. Meitene sauca šo mazo – Ļeļa, un tā, savukārt, uz mani paskatījās tā ne visai – „kas tu tāds esi?”. „Nu labi, vari mani paostīt, bet nu nezinu, nezinu… kādēļ mēs uz šejieni atbraucām…Bet nu mana mamma ir tāda… reizēm neparedzama”. Es nodomāju, ka man labāk pie Ļeļas nelīst un klusiņām gāju ar viņām kopā. Pēc tam mēs atnācām atpakaļ uz Ulubeli, man atkal palika skumji, jo domāju, ka tagad atkal iesim voljerā, bet nēēēēē. Mēs visi ienācām pie administratores Ievas, meitene tur par kaut ko parakstījās un es uzzināju, ka viņu sauc Marija! Man patika!
Un tad mēs ar Mariju un Ļeļu, un Ievu izgājām ārā un pienācām klāt baltai mašīnai. Marija atvēra durvis un es uzreiz ielīdu iekšā, man tak patīk braukāt ar mašīnu! Jāsaka, ka Ļeļa nebija sajūsmā. Viņa bija šokā, ka es braucu viņām līdzi. Kā izrādījās – mēs braucām uz darbu! Manas jaunās… mmm… mammas?!.. kolēģes arī bija šokā par manu parādīšanos. Bet mammai ir labas kolēģes! Viņas visas mani glāstīja un deva visādus kārumus. Mani tajā dienā birojā arī nobildēja:
Un tad vakarā mēs atkal iesēdāmies visi tajā baltajā mašīnā un kaut kur braucām. Es vēl nezināju, kur. Izrādās – MĀJĀS! Es jums visiem saku – mājas – tas ir superīgi!
Nu ko… tajā dienā sākās mana jaunā DZĪVE. Es pat nezinu, ko jums pastāstīt… Man ir tik daudz jaunumu un emociju, un mantu, un.. un.. un… man pat ir sava jaka!!! Sarkana ar svītriņām! Man ļoti patīk!
Dzīvoju pie manas jaunās mammas jau gandrīz divus mēnešus. Nu ko jums teikt.. Es nebiju maldījies, viņai ir loti laba sirds, bet… viņa mēdz būt ļoti stingra. Un kad viņai kaut kas nepatīk, vai ja es kaut ko izdaru (starp citu, neko TĀDU… nu iemācījos atvērt skapi… un tur dziļumā bija vecā soma, un tur iekšā bija veeeeeca suņu barība… vai tad mammai tā ir vajadzīga? Domāju, ka nē. Bet nu, protams, lai tiktu tai klāt, nācās izvilkt ārā visas mantas… nu un ko te dusmoties???), viņas balss kļūst daudz vēsāka un stingrāka. Ehh.. nākas ar to sadzīvot. Tādas nu ir tās mammas.
Mājās man ir savs matracis un savs spilvens (to gan es nesaprotu). Savas bļodas. Sava kaklasiksna. Sava pusmāsa. Man patīk. Mamma baro mani labi. Ar visādu gaļu, vistu, putrām, biezpienu. Augļus pats ņemu no galda. Tagad mamma man tos vairs neatstāj – nezinu, kāpēc? Tagad viņa mums ar Ļeļu tos dod no tā lielā, augstā skapja. Tur iekšā ir arī mūsu putra un gaļa, es zinu. Bet nezinu, kā tas atveras. Mamma man ir tāda… gādīga. Es kaut kā biju ļoti tievs, un neskatoties uz to, ka ēdu daudz, biju joprojām tievs. Tur nu mēs ar mammu pabraukājām visur. Mēs pat Jelgavā bijām! Visur bija daudz cilvēku halātos. Mamma teica, ka tie ir ārsti un tie jāklausa! Man liekas, es uzvedos ļoti labi. Mamma tak teica, ka vajag kārtīgi uzvesties. Visi tie cilvēki halātos mani izmeklēja no visām malām, kaut ko tur atrada, mamma satraucās, bet nu es domāju būs labi! Es jau esmu pieņēmies svarā par 6 kilogramiem! Mamma ir ļoti apmierināta, nu un es arī.
Mammai ir daaaaudz draugu un paziņu, un visi saka, ka man ļoti paveicies. Jūs ziniet, arī man tā liekas. Pagaidām man vēl jāpierod pie visādām jaunām lietām – mamma man tīra zobus!!! Iedomājieties!?! Un apgriež nagus, un ķemmē, un mazgā, un māca mani klausīt komandas. Es toč zinu, kad viņa prasa, ko mamma ir teikusi – labāk ātri novākties uz savu vietu. Mēs braucam ciemos un uz mežu, un pie jūras. Man pagaidām vēl bail atiet no viņas tālāk, bet mēs jau dažas reizes paspēlējāmies ar kociņu! Taaaas nu gan bija forši!
Un pagaidām es vēl ļoti uztraucos, kad viņa aiziet uz darbu, vai vēl kaut kur, tāpat arī ciemos – ja nu gadījumā viņa mani tur atstās?
Bet pamazām es vairāk un vairāk viņai uzticos.
Un pamazām es sāku ticēt, ka šīs mājas man ir – uz mūžu.
Šī ir tā mana jaka, par ko stāstīju! Forša, vai ne?!
Te nu mēs visi kopā! Mana mamma, es, mana pusmāsa un mana …eee.. a es nezinu, kas viņa man ir. Tā ir manas mammas mammas mazā! Mana mamma savai mammai to atveda no Tukuma patversmes! Viņa arī ir forša!
A te es esmu pēc dušas!
Un ja jūs mani jautāsiet, vai man patīk mana jaunā dzīve – es jums teikšu – jāāāā!!! 🙂