Labdien!
Tā kā šīs pāris nedēļas bija piedzīvojumu un pārdzīvojumu pilnas, nemaz nesanāca pavisam brīvs brīdis, lai sēstos un ko uzrakstītu, bet nu tas ir noticis. Sākšu no sākuma.
Pēc kopā laimīgi pavadītiem 15 gadiem šķīrāmies no mūsu mīļākās un pasaulē gudrākās sunītes. Pārdzīvojām ne tikai mēs, cilvēki, bet arī mūsu gadu vecais runčuks. Godīgi sakot nekad nevarēju iedomāties, ka kaķis nevar atrast piekto stūri un staigā pilnīgi ne savā ādā. Tā visi kopīgi skumām un mēģinājām pierast pie zaudējuma. Kādā reizē radās doma, ka mēs taču varam un gribam izdarīt ko īpaši labu – dot savu mīlestību, siltas mājas, pilnu punčuku un lutināšanu kādam, kuram tas būtu visvairāk nepieciešams. Sapratām, ka otrs kaķītis pie mums nokļūs no patversmes. Zinājām – esam četri un mūsu pietiks diviem kaķīšiem.
Apzināju Rīgas patversmes un ieklausījos padomos. Tā kā mūsu “iezemietis” ir puika, mums ieteica ņemt pusaugu meitenīti. Pavisam maziņam kaķēnam varētu klāties plāni – jo Peksis jau lieliski bija sapratis savu priviliģēto stāvokli un perfekti to apzinājās. Jūsu patversmē jau sazvanoties saskāros ar tik perfektu darbinieku attieksmi, ka ilgi nedomājot devāmies ciemos.
Šī mazulīte ~ 5-6 mēnesīši, tikai iepriekšējā dienā bija nokļuvusi patversmē. Kad tika paņemta rokās, uzreiz murrāja un glaudās pie mēteļa apkakles tā, it kā patiešām mēģinot pateikt, cik mīļa un laba viņa būs. Lai arī apskatījām citus minčus, mēs bijām jau izvēli izdarījuši. Braucām mājās pie Pekša.
Sākums bija DRAMATISKS. Mūsu lielais runčuks bija panikā. Šņāca, rūca un pāris sekundēs bija aizmucis uz citu istabu un riktīgi paslēpies. Mazliet satraukušies bijām arī mēs – kā nu būs, kas notiks? Pirmajā vakarā vēlāk sēžot man klēpī visu laiku deva par sevi ziņu uzšņācot un izveidojot dažas tādas skaņas, ka es pat iedomāties nevarēju, kas tik no viena kaķīša nenāk laukā!!! Labi, ka viņa valoda netulkojās, jo droši vien nekas sirsnīgs tas nebija. Kā mazā panācās tuvāk, mūsu puika mēģināja atkārtoti pārliecināt, kas ir kas un kurš te ir galvenais.
Čiepa, kā nosaucām mazo mincīti, iepazina apkārtni vispirms visu mēģinot apskatīt no augstākiem skatu punktiem, ko vien varēja iedomāties.
Jau otrajā dienā sākās skriešanās – lielais dzinās pakaļ. Es ar spricējamo ūdens pudeli no pakaļas. Ja nu kas, lai varu iejaukties. Pāris reizes arī dabūju šo nekaitīgo ieroci likt lietā, bet liels bija pārsteigums, ka šajos skrējienos jau atpakaļ virzienā abi skrēja mainījušies dzinēja lomām. Pie ēdiena Peksis izrāda visas labākās džentelmeņa iezīmes – vienmēr atkāpjas, ja Čiepa tomēr izvēlas iekost no viņa bļodiņas (kaut abiem saturs ir vienāds). Nagus griežot Čiepa uzvedas kā dāma un nemaz neprotestē. Un ja vēl kāds pakasa puncīti tad tā varam sēdēt ilgi… Arī murrāt Čiepa prot kā neviens cits – ilgi un skaļi, nu ļoti skaļi.
Mūsu mazulīte vēl ir liela perfekcioniste – pēc Pekša iznākšanas no tualetes, vienmēr un regulāri viņa ieiet tualetē, lai pārbaudītu tur atstāto kārtību un ja kas neapmierina (un tas ir vienmēr) viņa atkārtoti to saved lietošanas kārtībā. Droši vien domā – TĀDI JAU TIE VĪRIEŠI IR. Nu kā par to var nesmaidīt? Tāds nu īsumā ir mūsu laimīgais stāsts.
Tik daudz smaidījuši un uzjautrinājušies nebijām sen.
Paldies par iedrošinājumiem un padomiem! Un ziniet, tā ir tāda fantastiska sajūta, ja var ko labu dot otram un pats kļūt no tā laimīgs.
Čiepas ģimene