Labvakar!
Jau vairākkārt gribu jums uzrakstīt, tad nu beidzot esmu saņēmusies to paveikt.
Pagājušā gadā īsi pirms Ziemassvētkiem bijām pie Jums un ļoti veiksmīgi jau pirmajā reizē atradām sev jaunu ģimenes mīluli. Lai gan mūs par suņuku brīdināja, ka viņš mēdzot arī negaidīti iekampt, mums tādu starpgadījumu nav bijis.
Sajūtas, kādas man bija vedot viņu mājās, nav aprakstāmas. Jau ceļā uz mājām ar vīru domājām viņam vārdiņu – saucām dažādus vārdus un suņuks pat ausis nepacēla. Tad vīrs teica “Filips” un, lai cik tas nebūtu dīvaini, suņuks saausījās, pagriezās pret manu vīru un nolaizīja viņam muti ;). Tā arī viņš tika pie sava vārdiņa.
Visu ceļu viņš man laizīja muti tā, ka, izkāpjot mājās no mašīnas, man viss džempera kakls bija slapjš. Kad ienācām istabā, mūs sagaidīja mūsu vecā suņu meitene. Sākumā mazliet uztraucos – kā būs, bet viņi abi salika kopā deguntiņus, Kira nolaizīja Filipam ausi un mūsu kopdzīve ar jauno ģimenes locekli sākās. Vēl tagad rakstot, prieka asaras saskrien acīs atceroties tās dienas notikumus.
Filips mums visiem ļoti palīdzēja pārdzīvot mūsu vecās sunītes nāvi, jo viņa nomira mēnesi pēc Filipa ienākšanas mūsu ģimenē. Vecums viņu pievarēja ;(, bet tāds nu reiz mums visiem liktens. Domāju, ja nebūtu bijis Filips, bērniem būtu bijis ļoti smagi, jo viņi ar Kiru kopā uzauga. Bet tā kā mums ģimenē jau bija Filips, bērni to visu vieglāk pārdzīvoja, jo nebija palikuši bez mīluļa.
Arī Filips ļoti ātri mūs visus iemīlēja, tāpat kā mēs viņu. Tagad Filips jau ir īsts mājas un bērnu sargs. Visvairāk viņš gaida, kad bērni atnāks no bērnu dārza un viņi kopā varēs spēlēt bumbu un skriet pa pagalmu.
Mēs visa ģimene kopā esam ļoti laimīgi, ka mums ir tāds suņuks kā Filips, un par to mums jāpateicas Jums.
Mīļš Jums paldies!!!