Sveiki,
šodien atradu atvilknē salocītu lapiņu, kas izrādījās kaķenītes Grētas adopcijas protokols un nolēmu vairs neatlikt savu stāstu.
Vēsā rudenīgā dienā, neilgi pēc tam, kad no mums aizgāja mūsu mīļais ģimenes runcis Rūcis, mammai izdīcu došanos uz patversmi, jo tukšums un bēdas bija pārņēmušas mūsu mājas.
Un tā mēs pārvedām kaķu meitenīti, kas likās klusa, trausla un maiga pīkstīte. Pagāja laiks, kamēr Grēta izložņāja jaunās mājas istabas un kaktus, naktsmieram izvēlēdamās vienīgi ierāpšanos tētim zem segas.
Mēs visi domājām, ka no kaķiem šo to saprotam, jo saimnieka lomā bijām padsmit gadus, tomēr Grēta drīz vien lika secināt, ka bailīgā, mazā kaķenīte patiesībā ir ļoti nešpetna, akrobātiska būtne un dzīve ar viņu kļuva par jautru piedzīvojumu.
Iestājoties pavasarim, Grēta līzdama uz vēdera pa dārzu, ir apguvusi arī savu āra teritoriju un mājas sētu, šķiet, uzskata par savu lielāko dārgumu, no rītiem atsacīdamās no brokastīm, jo taču fiksi jāizskrien apskatīties, kas tur notiek.
Medības ir svarīga nodarbe un garajiem mēģinājumiem un sēdēšanām ir rezultāti, taurentiņi vairs nav jāēd. Viendien Grēta sparīgi ienesa mājās putna trofeju, ar to bij jādodas uz tēta (Grētas “galvenais” kalps) gultu padalīties.
Lai Jums laba veselība, dzīvesprieks, paldies par Grētu, par darbiem, ko darāt dzīvnieku labā!
Ar cieņu,
Laura