Īsts Ziemassvēku un mīlestības stāsts.

Raksta mūsu brīvprātīgā Jeļena, kas bija ļoti cieši iesaistīta Ulubeles Rembo liktenī.

🙏 Pateicība viņai, Rembo saimniecei Natašai un liktenim par šo neticamo satikšanos, kas bijusi svētīga ne tikai dzīves nomocītajam sunim, bet visiem, kurus viņš apveltījis ar savu mīlestību dzīvē!

“Sveiki visiem darbiniekiem, Dzīvnieku patversme “Ulubele”! Kurš vēl atceras slaveno Rembo, kurš pirms sešiem gadiem dzīvoja patversmes priekšējos voljēros? Personība atmiņā paliekoša un zināmu iemeslu dēļ grūti iekārtojama jaunās mājās. Ņemot vēl vērā viņa autoimūno saslimšanu, kaut ko līdzīgu psoriāzei… māju atrašanai bija maz cerību.

Un tad kādu dienu, pirms vairāk nekā sešiem gadiem, pie patversmes vārtiem parādījās ļoti trausla, smalka sieviete ar puiku. Uzmanīgi ieklausījos viņas vēlmēs adoptēt mazu, klusu, lēnprātīgu sunīti. Tobrīd visi paklausīgie, klusie suņi bija izgājuši pastaigās ar brīvprātīgajiem. Tikai Rembo netālu no mums metodiski un neatlaidīgi lauza sava voljēra vārtiņus…

Mēs abas pagriezāmies uz viņa pusi. Viņa ar neizpratni skatījās uz lempīgo, lielo suni ar bumbas paliekām zobos, ar ko viņš taranēja vārtiņus. Zinot Rembo vēsturi, raksturu un bēdīgās perspektīvas, ar skumjām teicu: “Nu, šis noteikti nav tavs sapnis. Bet, ja ir vēlme, tad izej pastaigā ar viņu, vismaz ar kaut ko iepriecināsi. Ja nebaidies un ir laiks” Nataša kaut kā uzreiz piekrita, es paņēmu Rembo no voljēra, iedevu pavadu Natālijai un viņi devās pastaigā.

Pārsteidzošākais šajā stāstā ir tas, ka Rembo nesāka rausīties, lēkāt, ālēties un pēkšņi pavisam mierīgs gāja viņiem līdzās. Man tas bija reāls šoks, es vairs nemaz neatpazinu šo suni. Izgājuši pastaigāties, viņi atgrieza suni voljērā un mēs atvadījāmies. Dienu vēlāk gandrīz nokritu no krēsla, kad atskanēja zvans un Nataša man paziņoja, ka viņi dosies apciemot Rembo. Tā tas ilga gandrīz divus mēnešus. Pie pirmās iespējas – pirms darba un pēc darba Nataša devās uz patversmi, lai būtu kopā ar šo suni. Beidzot pienāca tā diena, kad viņš izgāja no sava voljēra, lai dotos uz savām mājām pavisam.❤️

Ir pagājuši gandrīz seši gadi un mēs neesam zaudējuši kontaktus visus šos gadus. Ziniet, Nataša izglāba Rembo – es nebaidos no šiem vārdiem.

Bet tas nostrādāja kā bumerangs par visiem 1000%

❤️ Pateicoties šim sunim, Nataša satika savu nākamo vīru un viņas dzīve pilnībā izmainījās.Tagad visa ģimene, protams, ieskaitot Rembo, dzīvo jaukā un omulīgā mājā.

❤️ Rembo ir visu kaimiņu mīlulis – slēgtā tipa ciematā viņš rāmi apstaigā visus pazīstamos cilvēkus, lai sasveicinātos un padraudzētos. Ja patversmes darbinieki satiktu viņu šodien, viņi neticētu, ka tas ir tas pats Rembo.

❤️🙏 Bet te jāpiemin vēl viens īpašs stāsts. Blakus dzīvoja kāds vecāka gadagājuma pāris, pie kura Rembo ik pa laikam ieradās ciemos.

Notika tā, ka sieva aizgāja mūžībā, bet viņas vīrs no pārdzīvotā iekrita depresijā, neko negribēja darīt, vairs nevēlējās nekur doties. Ilgu laiku mājās tikai skatījās vienā punktā.

Rembo katru dienu ienāca pagalmā un ieskatījās pa logu. Kādu dienu vīrietis pacēla galvu un satika suņa acis. Par ko viņi tur runāja, Dievs zina.. Bet tajā vakarā vīrietis iznāca pagalmā, apsēdās uz lieveņa un apskāva mūsu Rembo.

Viņa pleci drebēja elsās, asaras tecēja pār vaigiem, bet mūsu dzīves izmocītais suns, kuru cilvēks bija nodevis jau trīsreiz pirms viņš nonāca pie Natašas, klusi smilkstēja un laizīja visas viņa asaras.🐾

Šis stāsts šokēja visus ciemā. Rembo katru dienu apciemo savu draugu, bet tas, savukārt, vienmēr sagaida Rembo ar visgardāko cienastu. Dažreiz viņi kopā klusi un mierīgi pastaigājas un cilvēks kaut ko stāsta savam ļoti uzmanīgajam un atsaucīgajam sarunu biedram. Ļoti garš stāsts, bet par šī suņa likteni ir vērts pastāstīt.

Svarīgākie vārdi, ko Nataša man uzrakstīja: “Ļena, mīļš paldies! Viss notika īstajā laikā un pateicoties jums, viņš un es atradām savu vietu šajā pasaulē.

“Kas var būt labāks par tik vienkāršiem un svarīgiem vārdiem?”❤️❤️❤️