Šovakar beidzās Ulubeles Džīnas un Irmiņas kopīgais stāsts par to, kā vecā Džīna reiz pieņēma audzināšanā mazu balonkas kucēnu Irmiņu, kā nomira viņu fantastiskā saimniece, izsakot pēdējo vēlēšanos, lai sunītes nekad netiktu šķirtas, kā Ulubeles komanda to pildīja…
Cilvēks, darot sliktus darbus, sevi mēdz iecelt Dieva vietā, bet kad tiešām vajadzētu grozīt likteni, mēs esam bezspēcīgi.
Šovakar vecā Džīna devās uz suņu paradīzi jeb savu zvaigznīti – tuvāk saimniecei. Viņas pēdējā vēlēšanās cilvēkam noteikti bija par mazo Irmiņu. Šķiet Džīnai sāpēja sirds, ka mēnešu garumā patversmē, uzzinot, ka Irmiņa viena nav adoptējama, visi viņām pagāja garām. Džīna lēnām dzisa, iespējams, lūdzot suņu eņģelim sevi paņemt debesīs, lai mazajai Irmiņai viņas mūžs nav jāvada patversmē.
Mēs apsolām Džīnai, ka Irmiņai būs tik labi saimnieki, kuri noteikti izvēlētos viņas abas, jo skatoties uz Irmiņu, mēs vienmēr jutīsim, ka visu, kā vēl vakar dzīvē, vēro lielās, gudrās un sargājošās Džīnas acis.
Ulubeles komanda