Krašs, kuru tagad sauc Koira, jau pusotru mēnesi dzīvo Kurzemes piekrastes laukos. Kad ar viņu šeit atbraucām palaidām staigāt bez siksniņas, kas izrādījās pareizs lēmums. Viņš nemūk prom, dzīvojas mūsu tuvumā un uz skausta viņam ir ataugusi bieza spalva. Pirmās divas nedēļas viņš vēl bija diezgan bailīgs, bija visādi jāpierunā nākt iekšā mājā un vienu nakti pat izvēlējās gulēt ceriņkrūmā. Tāda sajūta, ka dzīve nepiesietam viņam palīdz iegūt pašapziņu un nebaidīties. Priecājoties viņš aulēkšiem skrien milzīgus riņķus.
Sevišķi viņu iepriecina plašumi, pļavas un jūras krasts, laikam tādās vietās bailīgi suņi jūtas drošībā. Pa šo laiku Krašs ir ļoti mainījies, sapratis kā viss notiek, nāk bez pierunāšanas iekšā kad vēlas, ir sācis luncināt asti un izrādīt prieku. Viņš arī rej atstājot nopietnu iespaidu, kad ierauga svešu garāmgājēju. Mēs gan dzīvojam dabas liegumā un nejauši garāmgājēji ir ļoti liels retums, pat pie jūras, kas protams Krašam ir pa prātam. Viņš ir ļoti paklausīgs un var just, ka mācās un cenšas saprast robežas.
Pie jūras viņš dažkārt ļoti satrakojas un sākumā šaubījāmies vai tas nav bīstami, bet tagad jau mēs saprotam kurā brīdī ir jāpiebremzē un jāapsauc un viss atkal ir labi. Mēs cenšamies viņam mācīt kuras rotaļas ir ok un kuras nedaudz par traku un viņš klausa, kas ir izcili. Pēc izdauzīšanās pie jūras viņš kļūst drošāks un priecīgāks. Krašs vairs nebaidās no ūdens. Sākumā tikai dauzījās un muka no viļņiem, tad sāka skriet pa viļņiem pie krasta un pakāpeniski, kad bija silts, nāca ūdenī jau līdz krūtažai. Nākošgad droši vien peldēs :)).
Protams, Krašam patīk arī pastaigas mežā un ošņāt dzīvnieku pēdas. Viņš pakāpeniski pierod arī pie viesiem, saprot, ka viņi atbrauc un tad aizbrauc un kādu laiku ir miers. Pēc kopīgas pastaigas pa mežu viņš jau ir pavisam draudzīgs. Cerība, ka Krašs mums kļūs drošāks ir un tas ir priecīgi.No Oktobra vidus vairāk dzīvosim pilsētā, bet vasarai tuvojoties atkal pa laukiem.
Tā iet Krašam! Mēs esam priecīgi, ka mums ir tieši viņš. Sveicieni un laba vēlējumi Ulubelei!
