Sveicināti,
Es esmu Lara
Dzīvē gadās visādi, arī manējā, proti, maijā es pazaudējos, bet laimīgā kārtā nonācu Ulubelē, kur labie cilvēki par mani parūpējās, tostarp, pabaroja un deva pajumti. Neraugoties uz labvēlīgiem dzīves apstākļiem Ulubelē, es tomēr ļoti skumu pēc sava cilvēka, bet mans cilvēks nenāca, nemeklēja mani, neatsaucās uz saucieniem sociālajos tīklos, arī uz izlīmētajām lapiņām „Atrasts suns” ar manu bildi un aprakstu par mani, mans iepriekšējais cilvēks neatsaucās.
Dzīvē tiešām gadās visādi un es ieguvu jaunu ģimeni. Manā ģimenē ir cilvēki, divi kaķi, putns un mēs – divi suņi.
Putns, kā jau putns, sākumā papagailiene vēroja mani un es viņu. Viņa reizēm nelāgi ķērca, bet es pacietīgi klausījos. Visā visumā ar papagailieni mēs sadzīvojam labi, tā teikt, mūsu ceļi nekrustojas.
Kaķi!Ar kaķiem gan ir citādi. Iesākumā man nešķita visai pareizi, ka man ar kaķiem ir jādala dzīves telpa, bet tagad es esmu tos pieņēmusi un man nav iebildumupat pret to, ja kāds no kaķiem nāk cienāties ar manu ēdienu.
Un tagad man noteikti jāpastāsta par savu draugu Āronu.
Man jāsaka tā, ka mēs ar viņu esam riktīgs bars, mēs viens par otru rūpejamies, un ja sanāk saķeršanās ar kādu nepieskatītu suni, mēs viens otru sargājam. Nu jā, patiesībā ir arī tā, ka es Āronu mazliet, bet tikai mazliet reizēm apbižoju, bet tas ir tikai normāli, es esmu lielāka, garāka, smagāka, jaunāka un arī suņumeitene, bet viņš ir īsts džentelmenis. Man nav nekādu problēmu atņemt viņam kaulu, ja vien es to gribu, un ja cilvēks to neredz, Ārons tam neiebildīs.
Cilvēki pret mums izturas vienlīdzīgi, ja tiek samīļots viens no mums, tad arī otru cilvēks samīļo, mums tiek pirkti vienādi kārumi un arī staigāt mēs ejam kopā. Pastaigas mums ir īpaši jaukas. Mēs parasti ejam kaut kur, kur suņi var brīvi izskrieties.
Nu ir tā, ka man patīk mazāk skriet, bet vairāk peldēt. Un tā kā es neesmu īpaši izvēlīga ūdens kvalitātē, manējie tagad zina visas tās peļķes un ūdens zaņķus, par kuriem viņiem pirms manis nebij ne jausmas.
Bet nav jau tā, ka man jāpeld tikai peļķēs, mani arī ved uz kārtīgām ūdenstilpnēm, kur mēs: tas ir es un mani cilvēki varam kārtīgi izpeldēties, (Āronam ūdens diez ko nepatīk). Man liekas, ka es esmu glābējsuns, ja kāds no maniem cilvēkiem, kā man šķiet, aizpeld par tālu, es aizdzenos tam pakaļ, tad apeldu apkārt un uzstājīgi aicinu peldēt uz krastu, ļaujot, lai cilvēks pieturas pie manis.
Un vēl, man ļoti patīk vārtīties, protams, reizēm gadās „iesmaržināties”, bet es dievinu svaigas zāles smaržu.
Vēl cilvēki par mani runā, ka es esmu ļoti gudra un patiesībā paklausīga, es zinu savu vārdu, es saprotu, kas man jādara, ja man saka „šurp”, „blakus”, „sēdi”, „dod ķepu” un es zinu daudzas citas lietas, kas suņam jāzin.Mēs ar Āronu protam skaisti iet blakus cilvēkam, tā it kā mēs būtu viens vesels suns. Es esmu ļoti ziņkārīga, es zinu, kas kurā skapī tiek glabāts, to es visu esmu izostījusi un izpētījusi. Vispār manā ģimenē nekas bez manas ziņas nenotiek, es visur esmu klāt.Protams, ka es zinu arī to, kas notiek pagalmā, jo man patīk tur notiekošo vērot pa logu.
Vēl es esmu ļoti drosmīga un azartiska, iesākumā man bija dikti bail no matu fēna un putekļu sūcēja. Putekļu sūcējs man likās riktīgs monstrs, no kura es pat slēpos gultā pie jaunāka no cilvēkiem. Bet tagad, tagad viss ir mainījies, proti, tagad man ir drosme stāties pretī rūcošajam sūcējam. Tas ir tā, putekļu sūcējs strādā, bet es nostājos no tā pusmetru attālus un vēroju to.
Jā, mums mājās tagad ir divreiz vairāk suņu un divreiz vairāk suņu spalvu (matu), bet mums mājās ir arī divreiz vairāk prieka!
Lai Jums izdevusies diena!
Ar visa laba vēlējumiem,
Lara