Kaķu omiņa Miķelīte Ulubelē nonāca pēc saimnieces nāves. Sākumā domāja, ka apstākļu maiņa tikai īslaicīga, bet kad saprata, ka saimniece vairs nenāks viņai pakaļ, no bēdām saslima un iegrima depresijā. Kad izveseļojās, klusi sēdēja savā vietiņā un skumji skatījās uz durvīm – varbūt tomēr?
Kādā dienā pa šīm durvīm ienāca Ieva – ieraudzīja Miķelīti, parunājās un sarunāja, ka brauks mājās abas kopā – jauna smuka meitene un saskumusi kaķu omiņa.
Ieva saka: “Miķelīte mājās jutās lieliski jau no pirmās dienas. Viņa ir īsts klēpju kaķītis – grib mīļoties visu laiku, guļ gultā un spēlējās.
Noteikti gribētu iedrošināt citus adopēt vecākus dzīvniekus – viņi ļoti novērtē mājas mieru un cilvēka uzmanību.”
Paldies, Ieva, par sirdssiltumu patversmē mītošajiem opīšiem un omiņām! Lai jums ilga un mīļa kopādzīvošana!❤️
